Moab and Ammon Are Defeated
1 Some time later, the armies of Moab and Ammon, together with the Meunites, went to war against Jehoshaphat. 2 Messengers told Jehoshaphat, “A large army from Edom east of the Dead Sea has invaded our country. They have already reached En-Gedi.”
3 Jehoshaphat was afraid, so he asked the Lord what to do. He then told the people of Judah to go without eating to show their sorrow. 4 They immediately left for Jerusalem to ask for the Lord's help.
5 After everyone from Judah and Jerusalem had come together at the Lord's temple, Jehoshaphat stood in front of the new courtyard 6 and prayed:
You, Lord, are the God our ancestors worshiped, and from heaven you rule every nation in the world. You are so powerful that no one can defeat you. 7 Our God, you forced out the nations who lived in this land before your people Israel came here, and you gave it to the descendants of your friend Abraham forever. 8 Our ancestors lived in this land and built a temple to honor you. 9 They believed that whenever this land is struck by war or disease or famine, your people can pray to you at the temple, and you will hear their prayer and save them.
10 You can see that the armies of Ammon, Moab, and Edom are attacking us! Those are the nations you would not let our ancestors invade on their way from Egypt, so these nations were not destroyed. 11 Now they are coming to take back the land you gave us. 12 Aren't you going to punish them? We won't stand a chance when this army attacks. We don't know what to do—we are begging for your help.
13 While every man, woman, and child of Judah was standing there at the temple, 14 the Lord's Spirit suddenly spoke to Jahaziel, a Levite from the Asaph clan. 15 Then Jahaziel said:
Your Majesty and everyone from Judah and Jerusalem, the Lord says that you don't need to be afraid or let this powerful army discourage you. God will fight on your side! 16 So here's what you must do. Tomorrow the enemy armies will march through the desert around the town of Jeruel. March down and meet them at the town of Ziz as they come up the valley. 17 You won't even have to fight. Just take your positions and watch the Lord rescue you from your enemy. Don't be afraid. Just do as you're told. And as you march out tomorrow, the Lord will be there with you.
18 Jehoshaphat bowed low to the ground and everyone worshiped the Lord. 19 Then some Levites from the Kohath and Korah clans stood up and shouted praises to the Lord God of Israel.
20 Early the next morning, as everyone got ready to leave for the desert near Tekoa, Jehoshaphat stood up and said, “Listen my friends, if we trust the Lord God and believe what these prophets have told us, the Lord will help us, and we will be successful.” 21 Then he explained his plan and appointed men to march in front of the army and praise the Lord for his holy power by singing:
“Praise the Lord!
His love never ends.”
22 As soon as they began singing, the Lord confused the enemy camp, 23 so that the Ammonite and Moabite troops attacked and completely destroyed those from Edom. Then they turned against each other and fought until the entire camp was wiped out!
24 When Judah's army reached the tower that overlooked the desert, they saw that every soldier in the enemy's army was lying dead on the ground. 25 So Jehoshaphat and his troops went into the camp to carry away everything of value. They found a large herd of livestock, a lot of equipment, clothes, and other valuable things. It took them three days to carry it all away, and there was still some left over.
26 Then on the fourth day, everyone came together in Beracah Valley and sang praises to the Lord. That's why that place was called Praise Valley.
27-28 Jehoshaphat led the crowd back to Jerusalem. And as they marched, they played harps and blew trumpets. They were very happy because the Lord had given them victory over their enemies, so when they reached the city, they went straight to the temple.
29 When the other nations heard how the Lord had fought against Judah's enemies, they were too afraid 30 to invade Judah. The Lord let Jehoshaphat's kingdom be at peace.
Jehoshaphat Dies
(1 Kings 22.41-50)31 Jehoshaphat was 35 years old when he became king of Judah, and he ruled from Jerusalem for 25 years. His mother was Azubah daughter of Shilhi. 32 Jehoshaphat obeyed the Lord, just as his father Asa had done, 33 but he did not destroy the local shrines. So the people still worshiped foreign gods, instead of faithfully serving the God their ancestors had worshiped.
34 Everything else Jehoshaphat did while he was king is written in the records of Jehu son of Hanani that are included in The History of the Kings of Israel.
35 While Jehoshaphat was king, he signed a peace treaty with Ahaziah the wicked king of Israel. 36 They agreed to build several seagoing ships at Ezion-Geber. 37 But the prophet Eliezer warned Jehoshaphat, “The Lord will destroy these ships because you have supported Ahaziah.” The ships were wrecked and never sailed.
1 Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafatu.
2 Kad nu vēstneši nāca pie Jošafata un viņam ziņoja: „Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sirijas, —un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā“, tas ir En-Gedijā.
3 Tad Jošafats izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt to Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu.
4 Kad nu Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no tā Kunga, —un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no tā Kunga palīdzību,
5 Tad Jošafats nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā
6 Un lūdza: „Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesis un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, —tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas varētu ar Tevi sacensties.
7 Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem?
8 Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu tavam vārdam, domādami:
9 Ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens, vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties ir šī nama priekšā, ir tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt tavs vārds! Un kad mēs Tevi piesauksim mūsu piemeklējumos, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi.
10 Un nu tagad, —redzi, Amona bērni un Moābs un Seīra kalnu iedzīvotāji, klipi zemei Tu Israēlam neļāvi cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad ari turējās no tiem attālu nost un tos neiznīcināja,
11 Redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava dzimtīpašuma, kujru Tu mums esi nodevis par mantojumu.
12 Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!“
13 Un tā viss Jūda bija nostājies tā Kunga priekšā, ari viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli.
14 Tak tā Kunga gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zacharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas Ievīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem,
15 Un viņš sacīja: „Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafat! —Tā saka tas Kungs uz jums: Nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva kajrš!
16 Izejiet rīta tiem pretī, jo redzi, tie nāks augšā uz Cīca augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša.
17 Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā tas Kungs jūs—Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties viņiem rītdien uzbrukumā pretī, jo tas Kungs būs ar jums!“
18 Tad Jošafats nometās ceļos ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji nokrita pie zemes tā Kunga priekšā, lai pielūgtu to Kungu.
19 Un tad Ievīti no Kehata dēliem un no Koracha dēliem piecēlās, lai ar pār-lieku skaņu balsi dziedātu tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.
20 Kad nu nākamā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafats nostājās viņu priekšā un sacīja: „Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet tam Kungam, jūsu Dievam, —un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!“
21 Un viņš deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: „Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“
22 Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzi-nāšanu, tad tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi iznīcināja paši sevi savstarpējā sadursmē.
23 Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija pabeiguši iznīcināt, tad viņi sāka iznīcināt viens otru.
24 Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties.
25 Tad nāca Jošafats un viņa kara pulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas panes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, pievākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels.
26 Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Emek-Berachā, kur viņi slavēja to Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par „Slavēšanas ieleju.“
27 Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, viņu priekš-galā pats Jošafats, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidniekiem.
28 Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arpām, koklēm un taurēm un devās uz tā Kunga namu.
29 Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis dzirdot, ka tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem.
30 Un Jošafata ķēniņa valsti neviens neaizkāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt.
31 Un Jošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilchija meita.
32 Un viņš staigāja sava tēva Asas cejus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs tā Kunga acīs.
33 Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savas sirdis novēlējusi savam tēvu Dievam.
34 Un kas vēl par Jošafatu stāstāms no iesākuma līdz galam, —redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai.
35 Un pēc tam Jūdas ķēniņš Jošafats sabiedrojās ar Ahasju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos.
36 Un viņš ar to saderējās, lai taisītu kuģus, ar kuriem braukt uz Taršišu; un viņi cēla kuģus Ecion-Geberā.
37 Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, pravietoja pret Jošafatu, sacīdams: „Tādēļ, ka tu esi sabiedrojies ar Ahasju, tas Kungs sašķels tavu darbu!“ Un kuģi pārlūza un nevarēja doties uz Taršišu.
