The Lord Will Bring Comfort
1 If you want to do right
and obey the Lord,
follow Abraham's example.
He was the rock from which
you were chipped.
2 God chose Abraham and Sarah
to be your ancestors.
The Lord blessed Abraham,
and from that one man
came many descendants.
3 Though Zion is in ruins,
the Lord will bring comfort,
and the city will be as lovely
as the garden of Eden
that he provided.
Then Zion will celebrate;
it will be thankful
and sing joyful songs.
The Lord's Victory Will Last
4 The Lord says:
You are my people and nation!
So pay attention to me.
My teaching will cause justice
to shine like a light
for every nation.
5 Those who live across the sea
are eagerly waiting
for me to rescue them.
I am strong and ready;
soon I will come to save
and to rule all nations.
6 Look closely at the sky!
Stare at the earth.
The sky will vanish like smoke;
the earth will wear out
like clothes.
Everyone on this earth
will die like flies.
But my victory will last;
my saving power never ends.
7 If you want to do right
and obey my teaching
with all your heart,
then pay close attention.
Don't be discouraged
when others insult you
and say hurtful things.
8 They will be eaten away
like a moth-eaten coat.
But my victory will last;
my saving power
will never end.
A Prayer for the Lord's Help
9 Wake up! Do something, Lord.
Be strong and ready.
Wake up! Do what you did
for our people long ago.
Didn't you chop up
Rahab the monster?
10 Didn't you dry up the deep sea
and make a road for your people
to follow safely across?
11 Now those you have rescued
will return to Jerusalem,
singing on their way.
They will be crowned
with great happiness,
never again to be burdened
with sadness and sorrow.
The Lord Gives Hope
12 I am the Lord, the one
who encourages you.
Why are you afraid
of mere humans?
They dry up and die like grass.
13 I spread out the heavens
and laid foundations
for the earth.
But you have forgotten me,
your Lord and Creator.
All day long you were afraid
of those who were angry
and hoped to oppress you.
Where are they now?
14 Everyone crying out in pain
will be quickly set free;
they will be rescued
from the power of death
and never go hungry.
15 I will help them
because I am your God,
the Lord All-Powerful,
who makes the ocean roar.
16 I have told you what to say,
and I will keep you safe
in the palm of my hand.
I spread out the heavens
and laid foundations
for the earth.
Now I say, “Jerusalem,
your people are mine.”
A Warning to Jerusalem
17 Jerusalem, wake up! Stand up!
You've drunk too much
from the cup filled
with the Lord's anger.
You have swallowed every drop,
and you can't walk straight.
18 Not one of your many children
is there to guide you
or to offer a helping hand.
19 You have been destroyed
by war and by famine;
I cannot comfort you.
20 The Lord your God is angry,
and on every street corner
your children lie helpless,
like deer trapped in nets.
21 You are in trouble and drunk,
but not from wine.
So pay close attention
22 to the Lord your God,
who defends you and says,
“I have taken from your hands
the cup filled with my anger
that made you drunk.
You will never be forced
to drink it again.
23 Instead I will give it
to your brutal enemies,
who treated you like dirt
and walked all over you.”
1 Uzklausait mani jūs, kas tiecaties pēc taisnības, jūs, kas mīlat to Kungu! Uzlūkojiet to klinti, no kuras esat cirsti, un to akas dzīli, no kuras esat izrakti!
2 Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs ar sāpēm dzemdējusi! Viņš bija vēl viens, kad Es viņu aicināju, bet Es viņu svētīju un vairoju.
3 Jo tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas.
4 Klausaities uz Mani jūs, mana tauta, atveriet savas ausis, manas tautas locekļi 1 Jo likumi un pamācība nāks no Manis, savu taisnību Es gribu padarīt tautām par vadītāju gaismu.
5 Mana taisnība ir tuvu, mana pal dzība tuvojas. Manas rokas tiesās tautas, uz mani raugās cerībā jūras salas, un no manas rokas tās gaida palīdzību.
6 Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skataities lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču mana palīdzība paliks mūžīgi, un mana taisnība nezudīs.
7 Uzklausait mani jūs, kas pazīstat taisnību un mīlat to, jūs ļaudis, kam sirdī mani baušļi! Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem!
8 Jo kodes viņus saēdis kā drēbi un dažādi grauzēji kukaiņi kā vilnu, bet mana taisnība paliks mūžīgi un mana palīdzība uz radu radiem.
9 Celies, celies un apjozies ar spēku, tu, tā Kunga elkonis! Celies kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai ne tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi?
10 Vai ne tu padarīji jūru sausu, nosusināji lielos ūdens plūdus un pārvērti jūras dziļumus par staigājamu ceļu, lai izglābtie varētu pa to iziet?
11 Tā atgriezīsies tā Kunga atpirktie ar gavilēm Ciānā, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksme pildīs viņu sirdis, no viņiem atstāsies skumjas un bēdas.
12 Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem clivēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle,
13 Un tomēr aizmirsti to Kungu, savu radītāju, kas izplētis un izspriedzis debesis un licis zemei pamatus, un ka tu dzīvoji mūžīgās bailēs no apspiedēja niknuma, kad tas taisījās tevi samaitāt? Kur tad nu palicis šis apspiedēja niknums?
14 Un drīzi jo drīzi saistītais būs svabads no važām un nemirs un neno-grims pazemē; arī maizes tam netrūks,
15 Tik tiešām, ka Es esmu tas Kungs tavs Dievs, kas saviļņo jūru, ka tās viļņi krāc: Kungs Cebaots ir Viņa vārds, —
16 Un Es ieliku savus vārdus tavā mutē un tevi pasargāju savas rokas ēnā, lai Es (no jauna) radītu debesis, liktu zemei pamatus un sacītu Ciānai: „Tu esi mana tauta!“
17 Mosties, mosties, celies, Jeruzāleme, kas tu esi dzērusi no tā Kunga rokas Viņa dusmības kausu, iztukšojusi līdz dibenam reibinātājas dziras kausu!
18 No visiem tās dzemdētiem dēliem nebija neviena, kas to būtu izvadījis drošībā un miera vietā; no tās uzaudzinātiem dēliem nebija neviena, kas to būtu ņēmis pie rokas.
19 Divkārtīgs likteņa sitiens ķēra tevi, —bet kas gan sajūt līdzcietību pret tevi? —Tur bija varmācība un posts, bads un zobens. Kā Es gan būtu varējis tevi iepriecināt?
20 Tavi dēli gulēja nevarīgi visos ielu stūros kā stirna tīklā, tā Kunga, tava Dieva, dusmu un draudu ķerti.
21 Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nelaimīgā, kas esi apreibusi, bet ne no vīna!
22 Tā saka tas Kungs, Visuvarenais un tavs Dievs, kas aizstāv savas tautas lietu: „Redzi, Es izņēmu no tavām rokām reibinātāju kausu, savu dusmu kausu! Tev nebūs turpmāk vairs no tā jādzer,
23 Bet Es to ielikšu tavu apspiedēju rokās, kas tev zobgalīgi kādreiz uzsau-kuši: Noliecies, lai mēs kāpjam tev pāri! Tev vajadzēja noliekt savu muguru pilnīgi pie zemes, ka tā ir par ceļu tiem, kas pa to virzās.“
