Job's First Speech
Blot Out the Day of My Birth
1 Finally, Job cursed the day
of his birth
2 by saying to God:
3 Blot out the day of my birth
and the night when my parents
created a son.
4 Forget about that day,
cover it with darkness,
5 and send thick, gloomy shadows
to fill it with dread.
6 Erase that night from the calendar
and conceal it with darkness.
7 Don't let children be created
or joyful shouts be heard
ever again in that night.
8 Let those with magic powers
place a curse on that day.
9 Darken its morning stars
and remove all hope of light,
10 because it let me be born
into a world of trouble.
Why Didn't I Die at Birth?
11 Why didn't I die at birth?
12 Why was I accepted
and allowed to nurse
at my mother's breast?
13 Now I would be at peace
in the silent world below
14 with kings and their advisors
whose palaces lie in ruins,
15 and with rulers once rich
with silver and gold.
16 I wish I had been born dead
and then buried, never to see
the light of day.
17 In the world of the dead,
the wicked and the weary rest
without a worry.
* 18 Everyone is there—
19 where captives and slaves
are free at last.
Why Does God Let Me Live?
20 Why does God let me live
when life is miserable
and so bitter?
21 I keep longing for death
more than I would seek
a valuable treasure.
22 Nothing could make me happier
than to be in the grave.
23 Why do I go on living
when God has me surrounded,
and I can't see the road?
24 Moaning and groaning
are my food and drink,
25 and my worst fears
have all come true.
26 I have no peace or rest—
only troubles and worries.
1 Un ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis.
2 Un ījabs izsaucās un sacīja:
3 „Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: Saņemtais ir zēns!
4 Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri!
5 Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu!
6 Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu kārtu skaitā!
7 Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks!
8 Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu!
9 Tumšas lai paliek tās ritausas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu,
10 Jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatieniem.
11 Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai bojā gājis, kad es iznācu no mātes klēpja?
12 Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai es zīstu?
13 Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta
14 Kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem, tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas,
15 Vai kopā ar lieliem kungiem, kubiem bija zelts un kas savus namus pilnus pildīja ar sudrabu;
16 Vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušajam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis.
17 Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kūpi spēki ir galā,
18 Tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi.
19 Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs.
20 Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma, un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība?
21 Tiem, kas ilgodamies gaida nāves, un tās nava? Tiem, kam tāds liktenis, ka tā vairāk meklējama nekā manta?
22 Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu?
23 Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa cejš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis?
24 Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens.
25 Šausmas, kufas es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis;
26 Un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.“