1-2 And the Lord had another reason for letting these enemies stay. The Israelites needed to learn how to fight in war, just as their ancestors had done. Each new generation would have to learn by fighting 3 the Philistines and their five rulers, as well as the Canaanites, the Sidonians, and the Hivites that lived in the Lebanon Mountains from Mount Baal-Hermon to Hamath Pass.
4 Moses had told the Israelites what the Lord had commanded them to do, and now the Lord was using these nations to find out if Israel would obey. 5-6 But they refused. And some of them even married Canaanites, Hittites, Amorites, Perizzites, Hivites, and Jebusites who lived all around them. That's how they started worshiping foreign gods.
Othniel
7 The Israelites sinned against the Lord by forgetting him and worshiping idols of Baal and Astarte. 8 This made the Lord angry, so he let Israel be defeated by King Cushan Rishathaim of northern Syria, who ruled Israel eight years and made everyone pay taxes. 9 The Israelites begged the Lord for help, and so he chose Othniel to rescue them. Othniel was the son of Caleb's younger brother Kenaz. 10 The Spirit of the Lord took control of Othniel, and he led Israel in a war against Cushan Rishathaim. The Lord let Othniel win, 11 and Israel was at peace until Othniel died about 40 years later.
Ehud
12 Once more the Israelites started disobeying the Lord. So he let them be defeated by King Eglon of Moab, 13 who had joined forces with the Ammonites and the Amalekites to attack Israel. Eglon and his army captured Jericho. 14 Then he ruled Israel for 18 years and forced the Israelites to pay heavy taxes.
15-16 The Israelites begged the Lord for help, and the Lord chose Ehud from the Benjamin tribe to rescue them. They put Ehud in charge of taking the taxes to King Eglon, but before Ehud went, he made a double-edged dagger. Ehud was left-handed, so he strapped the dagger to his right thigh, where it was hidden under his robes.
17-18 Ehud and some other Israelites took the taxes to Eglon, who was a very fat man. As soon as they gave the taxes to Eglon, Ehud said it was time to go home.
19-20 Ehud went with the other Israelites as far as the statues at Gilgal. Then he turned back and went upstairs to the room where Eglon had his throne. Ehud said, “Your Majesty, I need to talk with you in private.”
Eglon replied, “Don't say anything yet!” His officials left the room, and Eglon stood up as Ehud came closer.
“Yes,” Ehud said, “I have a message for you from God!” 21 Ehud pulled out the dagger with his left hand and shoved it so far into Eglon's stomach 22-23 that even the handle was buried in his fat. Ehud left the dagger there. Then after closing and locking the doors to the room, he climbed through a window onto the porch 24 and left.
When the king's officials came back and saw that the doors were locked, they said, “The king is probably inside relieving himself.” 25 They stood there waiting until they felt foolish, but Eglon still didn't open the doors. Finally, they unlocked the doors and found King Eglon lying dead on the floor. 26 But by that time, Ehud had already escaped past the statues.
Ehud went to the town of Seirah 27-28 in the hill country of Ephraim and started blowing a trumpet as a signal to call the Israelites together. When they came, he shouted, “Follow me! The Lord will help us defeat the Moabites.”
The Israelites followed Ehud down to the Jordan valley, and they captured the places where people cross the river on the way to Moab. They would not let anyone go across, 29 and before the fighting was over, they killed about 10,000 Moabite warriors—not one escaped alive.
30 Moab was so badly defeated that it was a long time before they were strong enough to attack Israel again. And Israel was at peace for 80 years.
Shamgar
31 Shamgar the son of Anath was the next to rescue Israel. In one battle, he used a sharp wooden pole to kill 600 Philistines.
1 Un šīs ir tās tautas, ko tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti—visus tos Israēlā, kas neko nezināja no tiem kariem, kādi bija Kānaānā bijuši,
2 Un vienīgi tādēļ, lai Israēla ciltis uzglabātu ziņas par šīm tautām un lai Israēla bērnos ik paaudze mācītos, kā ir kap jāved, it īpaši tie no viņiem, kas paši iepriekš nebija karu pazinuši:
3 Pieci filistiešu valdnieki un visi kānaānieši, sidonieši un hīvieši, kuj-i dzīvoja Libanona kalnos, sākot no Baāl-Hermona kalna līdz ceļam uz Hamatu.
4 Šie bija paturēti tam nolūkam, lai pārbaudītu Israēlu, lai zinātu, vai tie klausīs tā Kunga baušļiem, ko Viņš kā pavēli bija ar Mozus starpniecību devis viņu tēviem.
5 Un Israēla bērni dzīvoja ir kānaāniešu, ir hetiešu, ir amoriešu, ir ferisiešu, ir hīviešu, ir jebusiešu vidū.
6 Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām, un deva savas meitas viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem.
7 Un tā Israēla bērni darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa to Kungu, savu Dievu, un kalpoja baāliem un aštartēm.
8 Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotamijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus.
9 Tad Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties Israēla bērniem glābējam, Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba.
10 Un tā Kunga gars tika viņam dots, viņš sprieda tiesu Israēlā, un viņš izgāja karot, un tas Kungs nodeva viņa rokā Kusan-Rišataimu, Mezopotamijas ķēniņu, un viņa roka smagi uzgūlās uz Kusan-Rišataimu.
11 Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira.
12 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija tā Kunga acīs ļauns; tad tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs.
13 Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Tamarimu.
14 Tad Israēla bērni pildīja klaušas Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus.
15 Bet Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties viņiem glābējam—Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; tas bija vīrs ar gaudenu labo roku, un Israēla bērni ar viņa starpniecību sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam.
16 Un Ehuds sev izkala abējās pusēs griezīgu zobenu, olekti gafu, un viņš to apjoza zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem.
17 Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs.
18 Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši.
19 Bet viņš pats griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā un sacīja: „Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ!“ Un tas sacīja: „Klusu!“ Tad visi viņa kalpi, kuj-i ap viņu stāvēja, izgāja ārā.
20 Ehuds iegāja pie viņa, bet viņš atradās vēsā augštelpā, kuj-a bija viņam atsevišķi vienam nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: „Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!“ Tad Eglons piecēlās no sava sēdekļa.
21 Un Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā,
22 Ka ir asmens, ir spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa.
23 Tad Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augšējās telpas durvis un aizslēdza tās.
24 Kad nu viņš bija tikko ārā izgājis, tad nāca Eglona kalpi un redzēja, ka, lūk, augšējā kambara durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: „Ak, viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā.“
25 Kad nu tie gaidīja tik ilgi, ka jau paši apkaunējās, un tomēr neviens neatvēra durvis uz augšējo telpu, tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās, un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts.
26 Bet Ehuds paspēja izbēgt; kamēr tie bija tur vilcinājušies gaidīdami, viņš jau bija pagājis garām elku stabiem un izglābās Seīra virzienā.
27 Un kad viņš tur nonāca, tad viņš pūta tauri Ēfraima kalnos, un Israēla bērni devās lejup kopā ar viņu no Ēfraima kalniem, un viņš viņu priekšgalā.
28 Un viņš tiem sacīja: „Steidzieties man līdzi, jo tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!“ Un tie devās viņam līdzi no kalna lejā un atņēma moābiešiem Jardānas braslu, un tie neļāva nevienam celties pāri.
29 Toreiz viņi nogalināja ap desmit tūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija labi brangi un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās.
30 Tā Moābs tika tanī dienā paze-mots un pakļauts Israēla bērnu varai, bet zemei bija miers astoņdesmit gadus.
31 Un Ehudam sekoja Šamgars, Anata dēls; viņš nogalināja seši simti filistiešu vīrus ar vēršu dzenamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu.
