The Lord Will Send a Flood
1-2 More and more people were born, until finally they spread all over the earth. Some of their daughters were so beautiful that supernatural beings came down and married the ones they wanted. 3 Then the Lord said, “I won't let my life-giving breath remain in anyone forever. No one will live for more than 120 years.”
4 The children of the supernatural beings who had married these women became famous heroes and warriors. They were called Nephilim and lived on the earth at that time and even later.
5 The Lord saw how bad the people on earth were and that everything they thought and planned was evil. 6 He was sorry that he had made them, 7 and he said, “I'm going to destroy every person on earth! I'll even wipe out animals, birds, and reptiles. I'm sorry I ever made them.”
8 But the Lord was pleased with Noah, 9 and this is the story about him. Noah was the only person who lived right and obeyed God. 10 He had three sons: Shem, Ham, and Japheth.
11-12 God knew that everyone was terribly cruel and violent. 13 So he told Noah:
Cruelty and violence have spread everywhere. Now I'm going to destroy the whole earth and all its people. 14 Get some good lumber and build a boat. Put rooms in it and cover it with tar inside and out. 15 Make it 133 meters long, 22 meters wide, and 13 meters high. 16 Build a roof on the boat and leave a space of about 44 centimeters between the roof and the sides. Make the boat three stories high and put a door on one side.
17 I'm going to send a flood that will destroy everything that breathes! Nothing will be left alive. 18 But I solemnly promise that you, your wife, your sons, and your daughters-in-law will be kept safe in the boat.
19-20 Take into the boat with you a male and a female of every kind of animal and bird, as well as a male and a female of every reptile. I don't want them to be destroyed. 21 Store up enough food both for yourself and for them.
22 Noah did everything God told him to do.
1 Un notika, ka cilvēki saka vairoties virs zemes un tiem dzima ari meitas.
2 Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika.
3 Tad Dievs sacīja: „Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.“
4 Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.
5 Kad nu Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu,
6 Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī ļoti noskuma.
7 Un Dievs sacīja: „Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis.“
8 Bet Noa atrada žēlastību Dieva acīs.
9 Šis ir stāsts par Noas cilti: Noa bija taisns un nevainojams vīrs savā paaudzē, jo Noa staigāja ar Dievu.
10 Un Noa dzemdināja trīs dēlus: Šemu, Chamu un Jafetu.
11 Bet zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varas darbu.
12 Un Dievs redzēja pasauli izvirtušu esam, jo visa radība bija samaitājusi savu dzīves ceļu zemes virsū.
13 Tad Dievs sacīja Noam: „Es esmu nolēmis pie sevis darīt galu visai radībai, jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu no zemes virsus.
14 Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem; ar nodalījumiem tev to šķirstu būs taisīt, un no iekšpuses un no ārpuses tev to būs iztriept ar darvu.
15 Lūk, kādu tev to būs taisīt: gārumā trīssimt olektis un platumā piecdesmit, bet augstumā trīsdesmit olektis.
16 Jumtu šķirstam tev būs taisīt virspusē, un durvis šķirstam tev būs likt tā sānos. Trijos stāvos tev būs to taisīt.
17 Jo redzi, Es likšu nākt ūdensplūdiem zemes virsū, kas iznīcinās visu radību zem debesīm, kam vien ir dzīvības dvaša: visam, kas zemes virsū, būs nobeigties.
18 Bet ar tevi Es celšu derību. Tu iesi šķirstā, tu, tavi dēli, tava sieva un tavas dēlu sievas līdz ar tevi.
19 Bet tev būs paņemt līdzi šķirstā no visiem dzīvniekiem, no katras radības pa divi no visiem, lai tie būtu ar tevi: tēviņam un mātītei tiem būs būt.
20 No putniem pēc viņu kārtas un no lopiem pēc viņu kārtas, no visiem zemes rāpuļiem pēc to veidiem ik pa divi lai ieiet šķirstā līdz ar tevi, lai viņi tiktu saglabāti dzīvi.
21 Bet tu pats paņem no visa ēdamā, lai tev būtu krājumā un lai tev un viņiem pietiktu ko ēst.“
22 Un Noa darīja, kā Dievs sacīja.
