Job Continues
Why Is Life So Hard?
1 Why is life so hard?
Why do we suffer?
2 We are slaves in search of shade;
we are laborers longing
for our wages.
3 God has made my days drag on
and my nights miserable.
4 I pray for night to end,
but it stretches out
while I toss and turn.
5 My parched skin is covered
with worms, dirt, and sores,
6 and my days are running out
quicker than the thread
of a fast-moving needle.
Don't Forget!
7 I beg you, God, don't forget!
My life is just a breath,
and trouble lies ahead.
8 I will vanish from sight,
and no one, including you,
will ever see me again.
9 I will disappear in the grave
or vanish from sight
like a passing cloud.
10 Never will I return home;
soon I will be forgotten.
11 And so, I cry out to you
in agony and distress.
12 Am I the sea or a sea monster?
Is that why you imprison me?
13 I go to bed, hoping for rest,
14 but you torture me
with terrible dreams.
* 15 I'd rather choke to death
than live in this body.
16 Leave me alone and let me die;
my life has no meaning.
17 What makes you so concerned
about us humans?
18 Why do you test us
from sunrise to sunset?
19 Won't you look away
just long enough
for me to swallow?
20 Why do you watch us so closely?
What's it to you, if I sin?
Why am I your target
and such a heavy burden?
21 Why do you refuse to forgive?
Soon you won't find me,
because I'll be dead.
1 „Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?
2 Kā vergs ilgojas pēc ēnas, kā algādzis, kas cerē uz savu algu,
3 Tā es sev īpašumā ieguvu vilšanās mēnešus, un man piedevām pielika klāt naktis ar bēdām.
4 Tiklīdz apguļos, man jādomā: Cik ilgs laiks paies, kad es atkal piecelšos? Tad seko bezgala gafi izstiepusies nakts, un man galīgi apnikusi mana grozīšanās un valstīšanās līdz pašai rīta stundai.
5 Manas miesas ietērps ir tārpu sagrauzti puveši un zemjaina krazga, mana āda ir sarāvusies čokurā, un tā čūlo.
6 Manas diena lido ātrāki nekā audēja spole un izgaist bezcerībā.
7 Piemini, ka visa mana dzīve ir tikai dvesma, manām acīm nebūs vairs lemts skatīt laimi kā sendienās!
8 Tā cilvēka acs, kurš mani vēl redz, mani drīz vairs neredzēs; kad tavas acis mani meklēs, tad manis vairs nebūs.
9 Kā mākonis izjūk un izgaist, tā arī tas, kas aizgājis mirušo valsti, vairs neuzkāpj atpakaļ zemes virsū.
10 Tas vairs otrreiz neatgriežas savā namā, un viņa dzīves vieta vairs neko nezina par viņu!
11 Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirdsrūgtumā, savas sirds bailēs.
12 Vai tad es esmu jūfa vai kāds jūras pūķis, ka Tu mani aplenc ar izliktiem sargiem?
13 Kad es domāju: Mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās,
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām.
15 Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas!
16 Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!
17 Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel, un ka Tu viņam esi pievērsis savu sirdsprātu un savu acu zīles,
18 Un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli?
19 Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz bridi, ļaudams man norīt savas siekalas?
20 Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, Cilvēka Sargs un novērotājs? Bet kāpēc Tu mani esi sev izvēlējies par piemeklējamo, ka es sev pašam esmu kļuvis par nastu?
21 Kādēļ Tu nepiedod man manus grēkus un neatlaid manu noziegumu? Jo tad es varētu atgulties pīšļos, Tu mani meklētu, bet manis vairs nebūtu.“
