It Is Senseless To Be Selfish
1 I said to myself, “Have fun and enjoy yourself!” But this didn't make sense. 2 Laughing and having fun is crazy. What good does it do? 3 I wanted to find out what was best for us during the short time we have on this earth. So I decided to make myself happy with wine and find out what it means to be foolish, without really being foolish myself.
4 I did some great things. I built houses and planted vineyards. 5 I had flower gardens and orchards full of fruit trees. 6 And I had pools where I could get water for the trees. 7 I owned slaves, and their sons and daughters became my slaves. I had more sheep and goats than anyone who had ever lived in Jerusalem. 8 Foreign rulers brought me silver, gold, and precious treasures. Men and women sang for me, and I had many wives who gave me great pleasure.
9 I was the most famous person who had ever lived in Jerusalem, and I was very wise. 10 I got whatever I wanted and did whatever made me happy. But most of all, I enjoyed my work. 11 Then I thought about everything I had done, including the hard work, and it was simply chasing the wind. Nothing on earth is worth the trouble.
Wisdom Comes from God
12 I asked myself, “What can the next king do that I haven't done?” Then I decided to compare wisdom with foolishness and stupidity. 13 And I discovered that wisdom is better than foolishness, just as light is better than darkness. 14 Wisdom is like having two good eyes; foolishness leaves you in the dark. But wise or foolish, we all end up the same.
15 Finally, I said to myself, “Being wise got me nowhere! The same thing will happen to me that happens to fools. Nothing makes sense. 16 Wise or foolish, we all die and are soon forgotten.” 17 This made me hate life. Everything we do is painful; it's just as senseless as chasing the wind.
18 Suddenly I realized that others would someday get everything I had worked for so hard, then I started hating it all. 19 Who knows if those people will be sensible or stupid? Either way, they will own everything I have earned by hard work and wisdom. It doesn't make sense.
20 I thought about all my hard work, and I felt depressed. 21 When we use our wisdom, knowledge, and skill to get what we own, why do we have to leave it to someone who didn't work for it? This is senseless and wrong. 22 What do we really gain from all of our hard work? 23 Our bodies ache during the day, and work is torture. Then at night our thoughts are troubled. It just doesn't make sense.
24 The best thing we can do is to enjoy eating, drinking, and working. I believe these are God's gifts to us, 25 and no one enjoys eating and living more than I do. 26 If we please God, he will make us wise, understanding, and happy. But if we sin, God will make us struggle for a living, then he will give all we own to someone who pleases him. This makes no more sense than chasing the wind.
1 Tad es domāju pie sevis savā sirdī: „Nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi!“ Bet redzi, arī tas bija niecība.
2 Par smiešanos man bija jāsaka: „Tu esi neprātīga!“ Un par prieku: „Kam tu deri?“
3 Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts pilnā apziņā paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais, un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.
4 Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna kalnus.
5 Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus.
6 Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem.
7 Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī dzimta apkalpes saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja lieli ganāmpulki liellopu un sīklopu lielākā daudzumā kā jebkādam no visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē.
8 Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas, un, —kas mēdz būt cilvēku galvenās iekāres priekšmets, —sievas sievu galā.
9 Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība.
10 Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.
11 Bet kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad—ak vai—viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.
12 Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts.
13 Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa.
14 Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds Liktenis.
15 Tad es domāju pie sevis, savā sirdī: „Ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības?“ Un tā es biju spiests pats sev sacīt: „Arī tas viss ir niecība!“
16 Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak jā—gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša!
17 Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana!
18 Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, io man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis.
19 Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība.
20 Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis.
21 Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ur uzcītīgi darījis ar gudrību, izpratni un apsvērtu lietderības izjūtu un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī te paužas visu lietu niecīgums, un tāds stāvoklis būtībā ir liels ļaunums.
22 Jo kads tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka?
23 Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod mieru. Arī tas ir niecība.
24 Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas atkarīgs no Dieva rokas.
25 Tiešām—kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības?
26 Jo kādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku, bet grēciniekam Viņš piešķip grūto darbu visu savākt un sakrāt kopā un pēc tam atstāt tam, uz ko Dievam ir labs prāts. Arī tas ir niecīgums un tukša vēja ķeršana.
