A Happy Ending for the Jews
1 Before the end of the day, King Xerxes gave Esther everything that had belonged to Haman, the enemy of the Jews. Esther told the king that Mordecai was her cousin. So the king made Mordecai one of his highest officials 2 and gave him the royal ring that Haman had worn. Then Esther put Mordecai in charge of Haman's property.
3 Once again Esther went to speak to the king. This time she fell down at his feet, crying and begging, “Please stop Haman's evil plan to have the Jews killed!” 4 King Xerxes held out the golden scepter to Esther, 5 and she got up and said, “Your Majesty, I know that you will do the right thing and that you really love me. Please stop what Haman has planned. He has already sent letters demanding that the Jews in all your provinces be killed, 6 and I can't bear to see my people and my own relatives destroyed.”
7 King Xerxes then said to Esther and Mordecai, “I have already ordered Haman to be hanged and his house given to Esther, because of his evil plans to kill the Jews. 8 I now give you permission to make a law that will save the lives of your people. You may use my ring to seal the law, so that it can never be changed.”
9 On the twenty-third day of Sivan, the third month, the king's secretaries wrote the law. They obeyed Mordecai and wrote to the Jews, the rulers, the governors, and the officials of all 127 provinces from India to Ethiopia. The letters were written in every language used in the kingdom, including the Jewish language. 10 They were written in the name of King Xerxes and sealed with his ring. Then they were taken by messengers who rode the king's finest and fastest horses.
11-13 In these letters the king said:
On the thirteenth day of Adar, the twelfth month, the Jews in every city and province will be allowed to get together and defend themselves. They may destroy any army that attacks them, and they may kill all of their enemies, including women and children. They may also take everything that belongs to their enemies.
A copy of this law is to be posted in every province and read by everyone.
14-15 Then the king ordered his messengers to take their fastest horses and deliver the law as quickly as possible to every province. When Mordecai left, he was wearing clothes fit for a king. He wore blue and white robes, a large gold crown, and a cape made of fine linen and purple cloth.
After the law was announced in Susa, everyone shouted and cheered, 16 and the Jews were no longer afraid. In fact, they were very happy and felt that they had won a victory.
17 In every province and city where the law was sent, the Jews had parties and celebrated. Many of the people in the provinces accepted the Jewish religion, because they were now afraid of the Jews.
1 Tai pašā dienā ķēniņš Ahasvers atdāvināja ķēniņienei Esterei jūdu ienaidnieka Hamana namu. Un Mordochajam tika atjauts stāties ķēniņa priekšā, jo Estere bija izstāstījusi, kas viņš viņai bija.
2 Un ķēniņš novilka savu zīmoga gredzenu, ko viņš bija atņēmis Hamanam, un iedeva to Mordochajam. Un Estere iecēla Mordochaju par Hamana nama pārvaldnieku.
3 Tad Estere atkal runāja ar ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un lūdza viņu, lai viņš novērš agagieša Hamana ļaunprātību un viņa nodomu, ko viņš bija izdomājis pret jūdiem.
4 Un ķēniņš izstiepa zelta scepteri Esterei pretī, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā,
5 Un viņa sacīja: „Ja ķēniņam tas patīk, un ja es esmu atradusi žēlastību viņa priekšā, un ja šī lieta šķiet ķēņiņam taisna un es esmu patīkama viņa acīm, tad lai ar rakstītu rīkojumu tiktu atklāti pateikts, ka agagieša Hamana, Hammcdatas dēla, jaunos nolūkos piesūtītie rīkojumi, ar kufiem bija pavēlēts iznīcināt visos valsts apgabalos tur dzīvojošos jūdus, tiek tūliņ atsaukti un atcelti.
6 Jo kā gan es varētu noraudzīties nelaimē, kas stāv priekšā manai tautai, un kā gan lai es spētu noskatīties manu cilts brāļu bojā ejā!“
7 Tad ķēniņš Ahasvers sacīja ķēniņienei Esterei un jūdam Mordochajam; „Lūk, Hamana namu es esmu dāvinājis Esterei, un viņš pats ir pakārts, tādēļ ka viņš bija izstiepis savu roku pret jūdiem.
8 Un jūs drīkstat ķēniņa vārdā rakstīt par jūdiem, kā tas jums šķiet labāk, un drīkstat apzīmogot to ar ķēniņa zīmoga gredzenu, jo raksts, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoga gredzenu, nav atsaucams!“
9 Tad sapulcējās ķēniņa rakstveži trešajā mēnesī, kas ir sivana mēnesis, divdesmit trešajā dienā un rakstīja saskaņā ar visu, ko pavēlēja Mordochajs par jūdiem, ķēniņa vietniekiem, zemes pārvaldniekiem un zemju dižciltīgajiem no Indijas līdz Aitiopijai, simts divdesmit septiņām zemēm, katrai zemei tās rakstā un katrai tautai tās mēlē un arī jūdiem viņu rakstā un viņu mēlē.
10 Un rakstīja ķēniņa Ahasvera vārdā un apzīmogoja ar ķēniņa zīmoga gredzenu un vēstules izsūtīja ar steigļiem zirgos, kas jāja uz ķēniņa zirgu audzētavās izaudzētiem kumeļiem.
11 Ar šīm vēstulēm ķēniņš atļāva jūdiem katrā atsevišķā pilsētā sapulcēties un aizstāvēt savu dzīvību, iznīcinot, nokaujot un izdeldējot ikvienas tautas vai zemes bruņotu spēku, kas taisītos apdraudēt viņus, viņu bērnus un sievas kā arī izlaupīt šo ļaužu mantu un pie tam—
12 Vienā dienā visās ķēņiņa Ahasvera zemēs, proti, divpadsmitā mēneša, kas ir adara mēnesis, trīspadsmitajā dienā.
13 Noraksts no tā, kas rakstīts, bija jāizsludina kā pavēle katrā zemē, to darot zināmu visiem ļaudīm, lai jūdi varētu būt sagatavoti uz šo dienu un varētu atriebties saviem ienaidniekiem.
14 Pēc īpaša ķēniņa pamudinājuma nekavēties steigļi tad arī naski devās ceļā, jādami uz ķēniņa zigiem, ar ķēniņa pavēli; ari Sūsos tika izsludināta šī pavēle.
15 Un Mordochajs iznāca no ķēniņa pils purpurzilās baltās karaliskās drēbēs ar lielu zelta pieres sprādzi un purpursārtā smalka audekla mētelī; tad Sūsu pilsēta gavilēja un priecājās,
16 Jo jūdiem bija pienākušas laimes, prieka, līksmības un goda pilnas dienas.
17 Un ikvienā zemē un ikvienā pilsētā, kur vien nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksmība, dzīres un svētku dienas. Un daudzi no iezemiešiem uzdevās par jūdiem, jo viņiem bija uznākušas bailes no jūdiem.
