1 Elisha answered, “I have a message for you. The Lord promises that tomorrow here in Samaria, you will be able to buy a large sack of flour or two large sacks of barley for almost nothing.”
2 The chief officer there with the king replied, “I don't believe it! Even if the Lord sent a rainstorm, it couldn't produce that much grain by tomorrow.”
“You will see it happen, but you won't eat any of the food,” Elisha warned him.
The Syrian Army Stops Its Attack
3 About the same time, four men with leprosy were just outside the gate of Samaria. They said to each other, “Why should we sit here, waiting to die? 4 There's nothing to eat in the city, so we would starve if we went inside. But if we stay out here, we will die for sure. Let's sneak over to the Syrian army camp and surrender. They might kill us, but they might not.” 5-8 That evening the four men got up and left for the Syrian camp.
As they walked toward the camp, the Lord caused the Syrian troops to hear what sounded like the roar of a huge cavalry. The soldiers said to each other, “Listen! The king of Israel must have hired Hittite and Egyptian troops to attack us. Let's get out of here!” So they ran out of their camp that night, leaving their tents and horses and donkeys.
When the four men with leprosy reached the edge of the Syrian camp, no one was there. They walked into one of the tents, where they ate and drank, before carrying off clothes, as well as silver and gold. They hid all this, then walked into another tent; they took what they wanted and hid it too.
9 They said to each other, “This isn't right. Today is a day to celebrate, and we haven't told anyone else what has happened. If we wait until morning, we will be punished. Let's go to the king's palace at once and tell the good news.”
10 They went back to Samaria and shouted up to the guards at the gate, “We've just come from the Syrian army camp, and all the soldiers are gone! The tents are empty, and the horses and donkeys are still tied up. We didn't see or hear anybody.”
11 The guards reported the news to the king's palace. 12 The king got out of bed and said to his officers, “I know what those Syrians are doing. They know we're starving, so they're hiding in the fields, hoping we will go out to look for food. When we do, they can capture us and take over our city.”
13 One of his officers replied, “We have a few horses left—why don't we let some men take five of them and go to the Syrian camp and see what's happening? We're going to die anyway like those who have already died.” 14 They found two chariots, and the king commanded the men to find out what had happened to the Syrian troops.
15 The men rode as far as the Jordan River. All along the way they saw clothes and equipment that the Syrians had thrown away as they escaped. Then they went back to the king and told him what they had seen.
16 At once the people went to the Syrian camp and carried off what was left. They took so much that a large sack of flour and two large sacks of barley sold for almost nothing, just as the Lord had promised.
17 The king of Israel had put his chief officer in charge of the gate, but he died when the people trampled him as they rushed out of the city. 18 Earlier, when the king was at Elisha's house, Elisha had told him that flour or barley would sell for almost nothing. 19 But the officer refused to believe that even the Lord could do that. So Elisha warned him that he would see it happen, but would not eat any of the food. 20 And that's exactly what happened—the officer was trampled to death.
1 Tad Elīsa sacīja: „Klausaities tā Kunga vārdu! Tā saka tas Kungs: Rītdien ap šo laiku mērs smalku kviešu miltu maksās vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli Samarijas vārtos!“
2 Tad tas virsnieks, uz kuj-a rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja Dieva vīram un sacīja: „Un pat ja arī Dievs, tas Kungs, debesīs iztaisītu logus, vai tad tas varētu notikt?“ Bet Elīsa atbildēja: „Redzi, tu pats ar savām acīm to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!“
3 Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: „Kādēļ mums še nīkt, tiekāms mirstam?
4 Ja mēs nodomājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur mēs taču mirsim, un ja mēs paliekam še pat, tad arī mums jāmirst. Tāpēc nāciet, iesim aramiešu nometnē! Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet ja tie mūs nonāvēs, nu, tad mirsim!“
5 Un pievakara krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni. Kad nu viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija neviena cilvēka,
6 Jo Dievs tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni ir no ratiem, ir no zirgiem, ir no liela karaspēka, tā ka tie cits citam sacīja: „Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis ir hetiešu ķēniņus, ir ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk!“
7 Un tie bija mijkrēslī cēlušies un metušies bēgt, pamezdami ir savas teltis, ir savus zirgus, ir savus ēzeļus nometnē, kā tā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai tikai glābtu savu dzīvību.
8 Kad nu šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra, un ņēma no turienes ir sudrabu, ir zeltu, ir drēbes, un tic aizgāja un to paslēpa; tad tie nāca atkal un gāja citā teltī, un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa.
9 Tad tie cits citam sacīja: „Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam!“
10 Un viņi nāca, un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem ziņu, sacīdami: „Mēs nonācām aramiešu no-metnē, un tur nebija neviena cilvēka, un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur stāvēja piesieti zirgi un ēzeļi un teltis kā stāvējušas.“
11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī.
12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: „Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: Ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā.“
13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: „Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuņ vēl ir pilsētā palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos, un tad redzēsim.“
14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu kara pulkiem pakaļ un deva pavēli: „Ejiet un raugiet!“
15 Kad nu tie viņiem sekoja pakaļ līdz Jardānai, tad redzi, —viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad nu vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēmņam to paziņoja,
16 Tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli, un divi mēri miežu bija pērkami arī par vienu seķeli, kā tas Kungs to bija sacījis.
17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, —kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā,
18 Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis: „Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu seķeli, un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli.“
19 Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis: „Un redzi, ja pats Dievs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?“ Bet tas bija atbildējis: „Redzi, tu pats to ar savām acīm skatīsi, bet tu no tā gan nebaudīsi!“
20 Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira.
