Dedication of the First-Born
1 The Lord said to Moses, 2 “Dedicate to me the first-born son of every family and the first-born males of your flocks and herds. These belong to me.”
The Festival of Thin Bread
3-4 Moses said to the people:
Remember this day in the month of Abib. It is the day when the Lord's mighty power rescued you from Egypt, where you were slaves. Do not eat anything made with yeast. 5 The Lord promised your ancestors that he would bring you into the land of the Canaanites, Hittites, Amorites, Hivites, and Jebusites. It is a land rich with milk and honey.
Each year during the month of Abib, celebrate these events in the following way: 6 For seven days you are to eat bread made without yeast, and on the seventh day you are to celebrate a festival in honor of the Lord. 7 During those seven days, you must not eat anything made with yeast or even have yeast anywhere near your homes. 8 Then on the seventh day you must explain to your children that you do this because the Lord brought you out of Egypt.
9 This celebration will be like wearing a sign on your hand or on your forehead, because then you will pass on to others the teaching of the Lord, whose mighty power brought you out of Egypt. 10 Celebrate this festival each year at the same time.
11 The Lord will give you the land of the Canaanites, just as he promised you and your ancestors. 12 From then on, you must give him every first-born son from your families and every first-born male from your animals, because these belong to him. 13 You can spare the life of a first-born donkey by sacrificing a lamb; if you don't, you must break the donkey's neck. You must spare every first-born son.
14 In the future your children will ask what this ceremony means. Explain it to them by saying, “The Lord used his mighty power to rescue us from slavery in Egypt. 15 The king stubbornly refused to set us free, so the Lord killed the first-born male of every animal and the first-born son of every Egyptian family. This is why we sacrifice to the Lord every first-born male of every animal and save every first-born son.”
16 This ceremony will serve the same purpose as a sign on your hand or on your forehead to tell how the Lord's mighty power rescued us from Egypt.
The Lord Leads His People
17 After the king had finally let the people go, the Lord did not lead them through Philistine territory, though that was the shortest way. God had said, “If they are attacked, they may decide to return to Egypt.” 18 So he led them around through the desert and toward the Red Sea.
The Israelites left Egypt, prepared for battle.
19 Moses had them take the bones of Joseph, whose dying words had been, “God will come to your rescue, and when he does, be sure to take my bones with you.”
20 The people of Israel left Succoth and camped at Etham at the border of Egypt near the desert. 21-22 During the day the Lord went ahead of his people in a thick cloud, and during the night he went ahead of them in a flaming fire. That way the Lord could lead them at all times, whether day or night.
1 Un tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams:
2 „Novēli man visus pirmdzimušos kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Israēla ļaudīs, lai tie Man pieder.“
3 Un Mozus sacīja tautai: „Pieminiet šo dienu, kad iūs esat iznākuši no sava vergu nama Ēģiptes, jo ar stipru roku tas Kungs jūs ir izvedis no turienes; neēdiet raudzēto!
4 Šodien jūs izejat, Abiba mēnesī.
5 Kad nu tas Kungs tevi ievedīs kānaāmešu, hetiešu, amoriešu, chīviešu un jebusiešu zemē, kupu Viņš ar zvērestu taviem tēviem ir apsolījis tev dot, zemi kupā piens un medus tek, tad kalpojie Viņam tādā pašā veidā šinī mēnesī.
6 Septiņas dienas ēdiet neraudzētas maizes, bet septītajā dienā lai ir svētki tam Kungam.
7 Septiņas dienas ēdiet neraudzētas maizes, bet iejavu lai neredz pie jums un raugu lai neierauga pie jums visās jūsu robežās.
8 Saviem bērniem sakiet šinī dienā: tas tāpēc notiek, ka tas Kungs man tā darījis, kad es iznācu no Ēģiptes zemes.
9 Un tas lai ir tev par zīmi pie tavas rokas un par atgādinājuma rakstu starp tavām acīm, un lai tā Kunga likums būtu tavā mutē, jo ar stipru roku tas Kungs tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes.
10 Turiet šos iestādījumus noliktā laikā no gada uz gadu.
11 Kad nu tas Kungs tevi ievedis kānaāniešu zemē, kā Viņš to taviem tēviem ar zvērestu tev ir apsolījis, un tā būs tev iedota,
12 Tad tev būs novēlēt tam Kungam visu, kas pašķir mātes klēpi, visi tavu lopu vīriešu kārtas pirmdzimtie lai ir tam Kungam.
13 Ikviens pirmdzimušais ēzelēns tev jāatpērk ar avi, bet ja tu to neizpirksi, tad tev tam jāsadragā kakla kauls; un ikvienu cilvēku pirmdzimto no jūsu bērnu vidus jums būs izpirkt.
14 Un ja tavs bērns šodien vai rit tev jautātu: „Ko tas nozīmē?“ tad atbildi tam: „Ar stipru roku tas Kungs mani izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama.
15 Kad faraons ietiepās, mūs neizlaizdams, tad tas Kungs nokāva visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, sākot ar cilvēka pirmdzimto līdz lopu pirmdzimušajam; un tāpēc es upurēju tam Kungam ikvienu, kas pirmais pašķir mātes klēpi, kas ir vīriešu kārtas, bet visus pirmdzimtos dēlus es izpērku.
16 Un tam jābūt par zīmi pie tavas rokas un par atgādinājuma rakstu starp tavām acīm, jo ar stipru roku tas Kungs mūs ir izvedis no Eģiptes.“
17 Un kad faraons tautu bija atlaidis, tad Dievs tos neveda pa filistiešu zemes ceļu, lai gan tas bija īsāks, jo Dievs sprieda tā: „Lai ļaudim netop žēl, un tie, paredzēdami kapus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē.“
18 Bet Dievs lika iet tautai apkārtceļā pa tuksnesi uz Niedru jūru. Un israēlieši no Ēģiptes zemes izgāja, bruņojušies cīņai.
19 Mozus ari paņēma līdzi Jāzepa kaulus, jo tas israēliešiem bija licis solīties ar zvērestu, sacīdams: „Kad Dievs jūs piemeklēs, tad paņemiet manus kaulus līdz no šejienes.“
20 Un viņi savas teltis aizcēla no Sukotas un apmetās nometnē pie Ētamas, tuksneša galā.
21 Un tas Kungs viņiem gāja pa priekšu dienā mākoņu stabā, lai tos izvadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots dienu un nakti.
22 Un mākoņu stabs dienā un uguns stabs naktī nenozuda tautas priekšā.
