Samuel Dies
1 Samuel died, and people from all over Israel gathered to mourn for him when he was buried at his home in Ramah. Meanwhile, David moved his camp to Paran Desert.
Abigail Keeps David from Killing Innocent People
2-3 Nabal was a very rich man who lived in Maon. He owned 3,000 sheep and 1,000 goats, which he kept at Carmel. His wife Abigail was sensible and beautiful, but he was from the Caleb clan and was rough and mean.
4 One day, Nabal was in Carmel where his servants were cutting the wool from his sheep. David was in the desert when he heard about it. 5-6 So he sent ten men to Carmel with this message for Nabal:
I hope that you and your family are healthy and that all is going well for you. 7 I've heard that you are cutting the wool from your sheep.
When your shepherds were with us in Carmel, we didn't harm them, and nothing was ever stolen from them. 8 Ask your shepherds, and they'll tell you the same thing.
My servants are your servants, and you are like a father to me. This is a day for celebrating, so please be kind and share some of your food with us.
9 David's men went to Nabal and gave him David's message, then they waited for Nabal's answer.
10 This is what he said:
Who does this David think he is? That son of Jesse is just one more slave on the run from his master, and there are too many of them these days. 11 What makes you think I would take my bread, my water, and the meat that I've had cooked for my own servants and give it to you? Besides, I'm not sure that David sent you!
12 The men returned to their camp and told David everything Nabal had said.
13 “Everybody get your swords!” David ordered.
They all strapped on their swords. Two hundred men stayed behind to guard the camp, but the other 400 followed David.
14-16 Meanwhile, one of Nabal's servants told Abigail:
David's men were often nearby while we were taking care of the sheep in the fields. They were very good to us, they never hurt us, and nothing was ever stolen from us while they were nearby. With them around day or night, we were as safe as we would have been inside a walled city.
David sent some messengers from the desert to wish our master well, but he shouted insults at them. 17 He's a bully who won't listen to anyone.
Isn't there something you can do? Please think of something! Or else our master and his family and everyone who works for him are all doomed.
18 Abigail quickly got together 200 loaves of bread, two large clay jars of wine, the meat from five sheep, a large sack of roasted grain, 100 handfuls of raisins, and 200 handfuls of dried figs. She loaded all the food on donkeys 19 and told her servants, “Take this on ahead, and I'll catch up with you.” She didn't tell her husband Nabal what she was doing.
20 Abigail was riding her donkey on the path that led around the hillside, when suddenly she met David and his men heading straight at her.
21 David had just been saying, “I surely wasted my time guarding Nabal's things in the desert and keeping them from being stolen! I was good to him, and now he pays me back with insults. 22 I swear that by morning, there won't be a man or boy left from his family or his servants' families. I pray that God will punish me if I don't do it!”
23 Abigail quickly got off her donkey and bowed down in front of David. 24 Then she said:
Sir, please let me explain! 25 Don't pay any attention to that good-for-nothing Nabal. His name means “fool,” and it really fits him!
I didn't see the men you sent, 26-27 but please take this gift of food that I've brought and share it with your followers. The Lord has kept you from taking revenge and from killing innocent people. But I hope your enemies and anyone else who wants to harm you will end up like Nabal. I swear this by the living Lord and by your life.
28 Please forgive me if I say a little more. The Lord will always protect you and your family, because you fight for him. I pray that you won't ever do anything evil as long as you live. 29 The Lord your God will keep you safe when your enemies try to kill you. But he will snatch away their lives quicker than you can throw a rock from a sling.
30 The Lord has promised to do many good things for you, even to make you the ruler of Israel. The Lord will keep his promises to you, 31 and now your conscience will be clear, because you won't be guilty of taking revenge and killing innocent people.
When the Lord does all those good things for you, please remember me.
32 David told her:
I praise the Lord God of Israel! He must have sent you to meet me today. 33 And you should also be praised. Your good sense kept me from taking revenge and killing innocent people. 34 If you hadn't come to meet me so quickly, every man and boy in Nabal's family and in his servants' families would have been killed by morning. I swear by the living Lord God of Israel who protected you that this is the truth.
35 David accepted the food Abigail had brought. “Don't worry,” he said. “You can go home now. I'll do what you asked.”
36 Abigail went back home and found Nabal throwing a party fit for a king. He was very drunk and feeling good, so she didn't tell him anything that night. 37 But when he sobered up the next morning, Abigail told him everything that had happened. Nabal had a heart attack, and he lay in bed as still as a stone. 38 Ten days later, the Lord took his life.
39-40 David heard that Nabal had died. “I praise the Lord!” David said. “He has judged Nabal guilty for insulting me. The Lord kept me from doing anything wrong, and he made sure that Nabal hurt only himself with his own evil.”
David and Abigail Are Married
Abigail was still at Carmel. So David sent messengers to ask her if she would marry him.
41 She bowed down and said, “I would willingly be David's slave and wash his servants' feet.”
42 Abigail quickly got ready and went back with David's messengers. She rode on her donkey, while five of her servant women walked alongside. She and David were married as soon as she arrived.
43 David had earlier married Ahinoam from the town of Jezreel, so both she and Abigail were now David's wives. 44 Meanwhile, Saul had arranged for Michal to marry Palti the son of Laish, who came from the town of Gallim.
1 Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apraka tā dzimtenē Rāmā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi.
2 Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis.
3 Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija—Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija varmācīgs un ļauns savās izdarībās, īsts kālebietis.
4 Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals patreiz cērp savas aitas,
5 Tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: „Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas?
6 Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu, un miers ar visu, kas tev pieder!
7 Bet tagad es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Kad nu tolaik tavi gani bija pie mums, tad mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā.
8 Vaicā saviem puišiem, tad tie tev to pateiks! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, kas tev ir taisni pie rokas!“
9 Kad nu Dāvida puiši bija atnākuši un visus šos vārdus Dāvida uzdevumā pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu.
10 Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: „Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuji aizbēg no saviem kungiem!
11 Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuju es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?“
12 Tad Dāvida puiši griezās atpakaļ uz sava ceļa, un tie pagrieza viņam muguru un nāca un izstāstīja Dāvidam pēc savas atgriešanās visu, kas bija norisinājies.
13 Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: t.i. No Kāleba cilts. „Apjoziet ikviens savu zobenu!“ Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup, —kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām.
14 Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem bija paguvis pastāstīt: „Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlē-jumus, bet viņš tos rupji izbāra.
15 Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi; tie mūs nav nemaz apsmējuši, un mēs arī neko nepazaudējām visu laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā.
16 Tie mums bija par aizsargu mūri gan naktis, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām.
17 Un nu tagad vēro un redzi pati, ko tu vari darīt, jo nenoliedzami mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir ļaunuma apsēsts vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties.“
18 Tad Abigaila steidzās un ņēma divsimt maizes, un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts kaltētu vīnogu ķekaru, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem.
19 Un viņa sacīja saviem puišiem: „Izejiet man pa priekšu, bet, redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!“ Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica.
20 Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad, redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa.
21 Bet Dāvids bija pie sevis apsvēris: „Tiešām, es esmu par velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu.
22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara vai nu šā, vai tā, vai arī vēl ko pieliek, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz nākamam ritam agri kaut vai vienu vienīgu vīrieti atstātu pāri!“
23 Kad nu Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā ar savu vaigu pie zemes un nometās ar savu seju smiltīs.
24 Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: „Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus!
25 Mans kungs, lūdzams, nedusmojies pret šo Jaunuma apsēsto vīru, pret Nābalu, jo kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals ir viņa vārds, un niekkalbība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, gan tavus puišus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, netiku redzējusi.
26 Un tagad, lai nu kā, mans kungs, tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un pašlaik lai tā kā Nābalam klājas arī taviem ienaidniekiem un visiem tiem, kuri pret manu kungu domā ļauni!
27 Un nu, šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kufi seko manam kungam viņa ceļos.
28 Piedodi, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: gan jau tas Kungs nenoliedzami uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala.
29 Un ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvo dvēseļu kūlītī, kas pieder tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēsele tiks kā ar lingu laista no lingas metēja rokas un tālu prom aizmesta!
30 Kad nu tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam,
31 Tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un kad tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi!“
32 Tad Dāvids sacīja Abigailai: „Slavēts lai ir tas Kungs. Israēla Dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis!
33 Un slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu!
34 Un patiesi, tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani ir aizkavējis, ka es tev ļaunu nenodaru: ja tu nebūtu steigusies un nebūtu nākusi man pretī, tad visā nopietnībā Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas ir vīriešu kārtas!“
35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: „Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavu balsi un ievērojis tavu lūgumu!“
36 Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals atradās visai priecīgā omā. Bet tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai.
37 Bet kad nākamā rīta Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens.
38 Un pēc kādām desmit dienām tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira.
39 Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: „Slavēts ir tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam, un kas savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba, un ka tas Kungs Nābala paša laimam darbam ir licis krist uz viņa galvu!“ —Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu.
40 Kad Dāvida kalpi nonāca pie Abigailas uz Karmela un tie viņai sacīja, teikdami: „Dāvids ir mūs pie tevis sūtījis, lai ņemtu tevi sev par sievu,“
41 Tad viņa cēlās, metās uz sava vaiga pie zemes un sacīja: „Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu kājas!“
42 Un Abigaila cēlās un steidzās un sēdās uz sava ēzeļa, un tāpat viņas piecas jaunavas, kalpones, kupas viņu pavadīja ik uz soļa. Tā viņa sekoja Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva.
43 Bet Dāvids ņēma ari Ahionāmu no Jezreēlas, un tā viņas abas kļuva viņam sievas,
44 Jo Sauls savu meitu Michali, Dāvida sievu, bija atdevis P Jtim, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas.