Plots against Nehemiah
1 Sanballat, Tobiah, Geshem, and our other enemies learned that I had completely rebuilt the wall. All I lacked was hanging the doors in the gates. 2 Then Sanballat and Geshem sent a message, asking me to meet with them in one of the villages in Ono Valley. I knew they were planning to harm me in some way. 3 So I sent messengers to tell them, “My work is too important to stop now and go there. I can't afford to slow down the work just to visit with you.” 4 They invited me four times, but each time I refused to go.
5 Finally, Sanballat sent an official to me with an unsealed letter, 6 which said:
A rumor is going around among the nations that you and the other Jews are rebuilding the wall and planning to rebel, because you want to be their king. And Geshem says it's true! 7 You even have prophets in Jerusalem, claiming you are now the king of Judah. You know the Persian king will hear about this, so let's get together and talk it over.
8 I sent a message back to Sanballat, saying, “None of this is true! You are making it all up.”
9 Our enemies were trying to frighten us and to keep us from our work. But I asked God to give me strength.
10 One day I went to visit Shemaiah. He wasn't supposed to leave his house, but he said, “Let's hurry to the holy place of the temple and hide there. We will lock the temple doors, because your enemies are planning to kill you tonight.”
11 I answered, “Why should someone like me have to run and hide in the temple to save my life? I won't go!”
12 Suddenly I realized that God had not given Shemaiah this message. But Tobiah and Sanballat had paid him to trick me 13 and to frighten me into doing something wrong, because they wanted to ruin my good name.
14 Then I asked God to punish Tobiah and Sanballat for what they had done. I prayed that God would punish the prophet Noadiah and the other prophets who, together with her, had tried to frighten me.
The Work Is Finished
15 On the twenty-fifth day of the month Elul, the wall was completely rebuilt. It had taken 52 days. 16 When our enemies in the surrounding nations learned that the work was finished, they felt helpless, because they knew that our God had helped us rebuild the wall.
17 All this time the Jewish leaders and Tobiah had been writing letters back and forth. 18 Many people in Judah were loyal to Tobiah for two reasons: Shecaniah son of Arah was his father-in-law, and Tobiah's son Jehohanan had married the daughter of Meshullam son of Berechiah. 19 The people would always tell me about the good things Tobiah had done, and then they would tell Tobiah everything I had said. So Tobiah kept sending letters, trying to frighten me.
1 Kad nu Sanballats un Tobija un arabietis Gešems un pārējie mūsu ienaidnieki dabūja zināt, ka es esmu uzcēlis mūri un ka nav palikušas tajā vairs plaisas, kaut gan līdz tam laikam vārtos durvis vēl nebija ieceltas,
2 Tad Sanballats un Gešems sūtīja man ziņu, sacīdami: „Nāc, satiksimies Ha-Kafirima ciemā Ono līdzenumā!“ Bet viņi domāja man darīt ļaunu.
3 Tad arī es sūtīju sūtņus pie viņiem un liku teikt: „Es daru lielu darbu un nevaru iet. Darbs tūliņ apstātos pavisam, ja es to pārtrauktu un dotos pie jums lejup?
4 Tādā veidā viņi sūtīja pie manis četras reizes, un es devu viņiem arvien vienu un to pašu atbildi.
5 Tad piekto reizi Sanballats sūtīja pie manis savu kalpu ar atklātu vēstuli rokā,
6 Un tajā bija rakstīts: „Ļaudīs ir dzirdams, un arī Gešems saka, ka tu un jūdi domājot sacelties; tādēļ tu ceļot mūri un pēc vinu vārdiem tu tīkojot kļūt viņiem par ķēniņu.
7 Tu esot ari jau licis pulcēties praviešiem, lai viņi izsauktu tevi Jeru-zālemē par ķēniņu. Tagad tas kļūs zināms ari ķēniņam. Tādēļ nāc un apspriedīsimies!“
8 Uz to es atbildēju viņam ar šādu savu atzinumu: „Nekas nav noticis no tā, ko tu apgalvo: tu pats savā prātā to esi izgudrojis!“
9 Patiesībā viņi visi centās mūs tikai iebiedēt, domādami: „Gan jau viņi atstāsies no darba, un tas paliks nepa-veikts!“ —Bet tagad stiprini manas rokas!
10 Reiz es iegāju Šemaja, Delajas dēla, Mehetabeēla dēla dēla, mājā. Viņš bija ieslēdzies un sacīja: patiksimies Dieva namā tempļa iekštelpās un aizslēgsim tempļa durvis, jo viņi taisās nākt tevi nogalināt, proti, nakti viņi taisās nākt, lai tevi nokautu.“
11 Bet es sacīju: „Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Un vai tāds kā es lai ietu templī un glābtu savu dzīvību? Nē! Es neiešu tajā!“
12 Es biju sapratis, ka, lūk, Dievs nebija viņu sūtījis, bet viņš izteica šo pravietojumu pret mani, tādēļ ka Tobija un Sanballats bija viņu uzpirkuši.
13 Un, proti, tādēļ, lai es baidītos, darītu tā, grēkotu un lai man celtos neslava un apsmiekls.
14 Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanballatu pēc šiem viņu darbiem un arī pravieti Noadju un pārējos praviešus, kas gribēja mani iebiedēt!
15 Un mūri pabeidza elula mēneša divdesmit piektajā dienā piecdesmit divās dienās.
16 Uņ kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas nejūdu tautas, kas bija apkārt mums, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi kritās stipri paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.
17 Tajās dienās arī Jūdas labieši sūtīja daudz vēstuļu Tobijam, un no Tobijas vēstules nāca pie viņiem,
18 Jo daudzi Jūdā bija saistīti ar zvērestu pie viņa, jo viņš bija Šechanjas, Aracha dēla, znots, un viņa dēls Johanans bija apņēmis Mešullāma, Berechjas dēla, meitu.
19 Viņi runāja pat manā klātbūtnē par viņa labajiem darbiem, un manus vārdus vini atstāstīja viņam; ari man Tobija sūtīja vēstules, lai mani iebiedētu.
