The Lord Tells Israel To Leave Mount Sinai
1 The Lord said to Moses:
You led the people of Israel out of Egypt. Now get ready to lead them to the land I promised their ancestors Abraham, Isaac, and Jacob. 2-3 It is a land rich with milk and honey, and I will send an angel to force out those people who live there—the Canaanites, the Amorites, the Hittites, the Perizzites, the Hivites, and the Jebusites. But I will not go with my people. They are so rebellious that I would destroy them before they get there.
4-5 Even before the Lord said these harsh things, he had told Moses, “These people really are rebellious, and I would kill them at once, if I went with them. But tell them to take off their fancy jewelry, then I'll decide what to do with them.” So the people started mourning, 6 and after leaving Mount Sinai, they stopped wearing fancy jewelry.
The Lord Is with His People
7 Moses used to set up a tent far from camp. He called it the “meeting tent,” and whoever needed some message from the Lord would go there. 8 Each time Moses went out to this tent, everyone would stand at the entrance to their own tents and watch him enter. 9-11 Then they would bow down because a thick cloud would come down in front of the tent, and the Lord would speak to Moses face to face, just like a friend. Afterwards, Moses would return to camp, but his young assistant Joshua would stay at the tent.
The Lord Promises To Be with His People
12 Moses said to the Lord, “I know that you have told me to lead these people to the land you promised them. But you have not said who will go along to help me. You have said that you are my friend and that you are pleased with me. 13 If this is true, let me know what your plans are, then I can obey and continue to please you. And don't forget that you have chosen this nation to be your own.”
14 The Lord said, “I will go with you and give you peace.”
15 Then Moses replied, “If you aren't going with us, please don't make us leave this place. 16 But if you do go with us, everyone will know that you are pleased with your people and with me. That way, we will be different from the rest of the people on earth.”
17 So the Lord told him, “I will do what you have asked, because I am your friend and I am pleased with you.”
18 Then Moses said, “I pray that you will let me see you in all of your glory.”
19 The Lord answered:
All right. I am the Lord, and I show mercy and kindness to anyone I choose. I will let you see my glory and hear my holy name, 20 but I won't let you see my face, because anyone who sees my face will die. 21 There is a rock not far from me. Stand beside it, 22 and before I pass by in all of my shining glory, I will put you in a large crack in the rock. I will cover your eyes with my hand until I have passed by. 23 Then I will take my hand away, and you will see my back. You will not see my face.
1 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuļ-u tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dodies uz zemi, kādu Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, sacīdams: „Es to došu taviem pēcnācējiem.“
2 Un Es savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, chīviešus un jcbusiešus.
3 Tā ir zeme, kufā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdz, jo jūs esat spītīgi ļaudis; citādi Es jūs varētu ceļā iznīcināt.“
4 Kad tauta šos bargos vārdus dzirdēja, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas lietas.
5 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; kad Es tikai vienu brīdi būtu jūsu vidū, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas lietas, tad Es gribu redzēt, ko Es jūsu labā varu darīt.“
6 Un Israēla bērni atbrīvojās no savām rotas lietām Horeba kalna priekšā.
7 Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja to Kungu, bija jāiet ārā uz saiešanas telti ārpus nometnes.
8 Un notika, kad Mozus gāja uz šo telti, tad ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, kad tas gāja uz derības telti.
9 Un ikreizes, kad Mozus tuvojās teltij, tad nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu.
10 Un visa tauta, redzot mākoņu stabu stāvam telts durvīs, piecēlās, lai pēc tam nomestos zemē ikviens savas telts durvīs.
11 Un tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un kad viņš atgriezās nometnē, tad viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.
12 Un Mozus runāja ar to Kungu: „Redzi, Tu man saki: „Vadi šo tautu augšup!“ Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: „Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi žēlastību atradis manās acīs.“
13 Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis tavās acis, tad, lūdzams, liec man zināt tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast žēlastību tavās acīs, un arī parādi, ka šie ļaudis ir tava tauta.“
14 Un Viņš sacīja: „Vai lai Es pats eju līdz un vadu jūs pretim mērķim?“
15 Tad Mozus teica: „Ja Tu nebūsi tas, kas iet mums pa priekšu, tad neliec mums iet prom no šejienes,
16 Jo no kā lai varētu zināt, ka es un tava tauta esam žēlastību atraduši tavās acīs, ja ne no tā, ka Tu mūs vadi, ka es un tava tauta ar to atšķiramies no visām citām pasaules tautām.“
17 Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis, jo tu esi atradis labvēlību manās acīs un Es tevi saucu vārdā.“
18 Mozus teica: „Rādi man, lūdzams, savu godību!“
19 Un Viņš atbildēja: „Es likšu tev iet gajrām visai savai godībai, un Es saukšu tavā priekšā tā Kunga vārdu. Jo kam Es esmu žēlīgs, to Es žēlošu, un par ko Es apžēlojos, par to Es ari turpmāk apžēlošos.“
20 Bet Viņš sacīja: „Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības.“
21 Un tas Kungs sarija: „Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints.
22 Un kamēr mana godība ies tev garām, tikmēr Es tev ļaušu stāvēt klints spraugā un segšu savu roku pār tevi, kamēr Es būšu pagājis garām.
23 Un kad Es pacelšu savu roku, tad tu Mani redzēsi no muguras, bet mans vaigs paliks neredzams.“
