The Israelites Rebel against Moses
1 After the Israelites heard the report from the twelve men who had explored Canaan, the people cried all night 2 and complained to Moses and Aaron, “We wish we had died in Egypt or somewhere out here in the desert! 3 Is the Lord leading us into Canaan, just to have us killed and our women and children captured? We'd be better off in Egypt.” 4 Then they said to one another, “Let's choose our own leader and go back.”
5 Moses and Aaron bowed down to pray in front of the crowd. 6 Joshua and Caleb tore their clothes in sorrow 7 and said:
We saw the land ourselves, and it's very good. 8 If we obey the Lord, he will surely give us that land rich with milk and honey. 9 So don't rebel. We have no reason to be afraid of the people who live there. The Lord is on our side, and they won't stand a chance against us!
10 The crowd threatened to stone Moses and Aaron to death. But just then, the Lord appeared in a cloud at the sacred tent.
Moses Prays for the People
11 The Lord said to Moses, “I have done great things for these people, and they still reject me by refusing to believe in my power. 12 So they will no longer be my people. I will destroy them, but I will make you the ancestor of a nation even stronger than theirs.”
13-16 Moses replied:
With your mighty power you rescued your people from Egypt, so please don't destroy us here in the desert. If you do, the Egyptians will hear about it and tell the people of Canaan. Those Canaanites already know that we are your people, and that we see you face to face. And they have heard how you lead us with a thick cloud during the day and flaming fire at night. But if you kill us, they will claim it was because you weren't powerful enough to lead us into Canaan as you promised.
17 Show us your great power, Lord. You promised 18 that you love to show mercy and kindness. And you said that you are very patient, but that you will punish everyone guilty of doing wrong—not only them but their children and grandchildren as well.
19 You are merciful, and you treat people better than they deserve. So please forgive these people, just as you have forgiven them ever since they left Egypt.
20 Then the Lord said to Moses:
In answer to your prayer, I do forgive them. 21 But as surely as I live and my power has no limit, 22-23 I swear that not one of these Israelites will enter the land I promised to give their ancestors. These people have seen my power in Egypt and in the desert, but they will never see Canaan. They have disobeyed and tested me too many times.
24 But my servant Caleb isn't like the others. So because he has faith in me, I will allow him to cross into Canaan, and his descendants will settle there.
25 Now listen, Moses! The Amalekites and the Canaanites live in the valleys of Canaan. And tomorrow, you'll need to turn around and head back into the desert toward the Red Sea.
The Israelites Are Punished for Complaining
26 The Lord told Moses and Aaron 27-28 to give this message to the people of Israel:
You sinful people have complained against me too many times! Now I swear by my own life that I will give you exactly what you wanted. 29 You will die right here in the desert, and your dead bodies will cover the ground. You have insulted me, and none of you men who are over 20 years old 30 will enter the land that I solemnly promised to give you as your own—only Caleb and Joshua will go in.
31 You were worried that your own children would be captured. But I, the Lord, will let them enter the land you have rejected. 32 You will die here in the desert! 33 Your children will wander around in this desert 40 years, suffering because of your sins, until all of you are dead. 34 I will punish you severely every day for the next 40 years—one year for each day that the land was explored. 35 You sinful people who ganged up against me will die here in the desert.
36 Ten of the men sent to explore the land had brought back bad news and had made the people complain against the Lord. 37 So he sent a deadly disease that killed those men, 38 but he let Joshua and Caleb live.
The Israelites Fail To Enter Canaan
(Deuteronomy 1.41-45)39 The people of Israel were very sad after Moses gave them the Lord's message. 40 So they got up early the next morning and got ready to head toward the hill country of Canaan. They said, “We were wrong to complain about the Lord. Let's go into the land that he promised us.”
41 But Moses replied, “You're disobeying the Lord! Your plan won't work, 42-43 so don't even try it. The Lord refuses to help you, because you turned your backs on him. The Amalekites and the Canaanites are your enemies, and they will attack and defeat you.”
44 But the Israelites ignored Moses and marched toward the hill country, even though the sacred chest and Moses did not go with them. 45 The Amalekites and the Canaanites came down from the hill country, defeated the Israelites, and chased them as far as the town of Hormah.
1 Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti.
2 Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un pret Aronu, un visa draudze viņiem pārmeta: „Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī!
3 Un kāpēc tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāki, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?“
4 Un tie runāja cits uz citu: „Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!“
5 Tad Mozus un Arons nokrita uz savu vaigu pie zemes visas saaicinātās Israēla bērnu draudzes priekšā.
6 Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no zemes izlūkiem saplēsa savas drēbes,
7 Un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, teikdami: „Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme!
8 Ja tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kufā piens un medus tek.
9 Tikai jūs paši nesacelieties pret to Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!“
10 Un visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami. Bet tā Kunga godība parādījās saiešanas teltī visu Israēla bērnu priekšā.
11 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis?
12 Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!“
13 Bet Mozus sacīja tam Kungam: „Ēģiptieši ir dzirdējuši, ka Tu ar savu spēku šo tautu esi izvedis no viņu vidus,
14 Un ir to sacījuši šīs zemes iedzī-votājiem; tie ir dzirdējuši, ka Tu, —ak Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, esi acīm redzams, ka Tu esi, kas stāvi pār tiem mākonī, un ka Tu eji viņu priekšā mākoņa stabā dienā, bet uguns stabā naktī.
15 Un ja Tu tagad liktu mirt šai tautai, gluži tā kā vienam vīram, —tad pagānu tautas, kas tavu slavu dzirdēju-šas, sacītu:
16 „Tāpēc, ka tas Kungs nevarēja šo tautu ievest tanī zemē, ko Viņš tiem ar zvērestu bija apsolījis, tāpēc Viņš arī tos ir nogalinājis tuksnesī!“
17 „Bet nedari tā, liec savam spēkam augt, ak Kungs, kā Tu esi apsolījis, sacīdams:
18 „Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.“ —
19 Tā piedod, —lūdzams, šās tautas pārkāpumus pēc savas lielās žēlastības un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes zemes laikiem, tā dari līdz šim!“
20 Un tas Kungs sacīja: „Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis.
21 Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, tā Kunga godība piepildīs visu zemi;
22 Visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši manu godību un manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami manai balsij,
23 Tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt!
24 Bet savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos;
25 Bet amalekieši un kānaānieši dzīvo ielejā; rītu griezieties atpakaļ un ejiet uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu!“
26 Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam, teikdams:
27 „Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret mani.
28 Saki tiem: „Tik tiešām, ka Es dzīvoju!“ —saka tas Kungs, —„Es tā jums darīšu, kā jūs manās ausīs esat runājuši!
29 Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem pēc jūsu pašu saskaita, tas ir tiem, kas divdesmit gadu veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši.
30 Jums nebūs ieiet tanī zemē, par kuru Es esmu pacēlis savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam.
31 Un jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kritīšot par laupījumu, —tomēr Es tos ievedīšu, un viņi iepazīsies ar to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši;
32 Bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī,
33 Un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklo dzīšanos, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī.
34 Pēc četrdesmit dienu skaita, —tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi, —ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus, lai jūs tad atzītu, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos!
35 Es esmu tas Kungs; patiesi, ko Es runāju, to Es arī darīšu visai šai ļaunajai draudzei; kas pret Mani ir sazinājušies, tiem būs iet bojā šinī tuksnesī, un tur tie ari mirs!“
36 Bet tie vīri, ko Mozus bija izsūtījis, lai izlūkotu zemi, un kas bija atgriezušies atpakaļ un skubinājuši draudzi kurnēt pret viņu, celdami neslavu arī tai zemei,
37 Šie vīri, kas bija neslavu cēluši zemei, nomira piepešā nāvē tā Kunga priekšā.
38 Bet Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no to vīru vidus, kas bija gājuši izlūkot zemi, palika dzīvi.
39 Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās.
40 Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: „Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, no kurienes tas Kungs ir sacījis, ka mēs esam grēkojuši.“
41 Bet Mozus sacīja: „Kāpēc jūs šādā kārtā pārkāpjat tā Kunga pavēles? —Tas jums neizdosies!
42 Neejiet uz augšu, jo tas Kungs nav jusū vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti,
43 Jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no tā Kunga atkāpušies, tāpēc tas Kungs nav vairs jūsu vidū!“
44 Un toruēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes.
45 Tad amalekieši un kānaānieši, kas tanīs kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai.
