King Ahaz of Judah
(2 Kings 16.1-4)1 Ahaz was 20 years old when he became king of Judah, and he ruled from Jerusalem for 16 years.
Ahaz was nothing like his ancestor David. Ahaz disobeyed the Lord 2 and was as sinful as the kings of Israel. He made idols of the god Baal, 3 and he offered sacrifices in Hinnom Valley. Worst of all, Ahaz sacrificed his own sons, which was a disgusting custom of the nations that the Lord had forced out of Israel. 4 Ahaz offered sacrifices at the local shrines, as well as on every hill and in the shade of large trees.
Syria and Israel Attack Judah
(2 Kings 16.52 6)5-6 Ahaz and the people of Judah sinned and turned away from the Lord, the God their ancestors had worshiped. So the Lord punished them by letting their enemies defeat them.
The king of Syria attacked Judah and took many of its people to Damascus as prisoners. King Pekah of Israel later defeated Judah and killed 120,000 of its bravest soldiers in one day. 7 During that battle, an Israelite soldier named Zichri killed three men from Judah: Maaseiah the king's son; Azrikam, the official in charge of the palace; and Elkanah, the king's second in command. 8 The Israelite troops captured 200,000 women and children and took them back to their capital city of Samaria, along with a large amount of their possessions. They did these things even though the people of Judah were their own relatives.
Oded the Prophet Condemns Israel
9 Oded lived in Samaria and was one of the Lord's prophets. He met Israel's army on their way back from Judah and said to them:
The Lord God of your ancestors let you defeat Judah's army only because he was angry with them. But you should not have been so cruel! 10 If you make slaves of the people of Judah and Jerusalem, you will be as guilty as they are of sinning against the Lord.
11 Send these prisoners back home—they are your own relatives. If you don't, the Lord will punish you in his anger.
12 About the same time, four of Israel's leaders arrived. They were Azariah son of Johanan, Berechiah son of Meshillemoth, Jehizkiah son of Shallum, and Amasa son of Hadlai. They agreed with Oded that the Israelite troops were wrong, 13 and they said:
If you bring these prisoners into Samaria, that will be one more thing we've done to sin against the Lord. And he is already angry enough with us.
14 So in front of the leaders and the crowd, the troops handed over their prisoners and the property they had taken from Judah. 15 The four leaders took some of the stolen clothes and gave them to the prisoners who needed something to wear. They later gave them all a new change of clothes and shoes, then fixed them something to eat and drink, and cleaned their wounds with olive oil. They gave donkeys to those who were too weak to walk, and led all of them back to Jericho, the city known for its palm trees. The leaders then returned to Samaria.
Ahaz Asks the King of Assyria for Help
(2 Kings 16.7-9)16-18 Some time later, the Edomites attacked the eastern part of Judah again and carried away prisoners. And at the same time, the Philistines raided towns in the western foothills and in the Southern Desert. They conquered the towns of Beth-Shemesh, Aijalon, Gederoth, Soco, Timnah, and Gimzo, including the villages around them. Then some of the Philistines went to live in these places.
Ahaz sent a message to King Tiglath Pileser of Assyria and begged for help. 19 But God was punishing Judah with these disasters, because Ahaz had disobeyed him and refused to stop Judah from sinning. 20 So Tiglath Pileser came to Judah, but instead of helping, he made things worse. 21 Ahaz gave him gifts from the Lord's temple and the king's palace, as well as from the homes of Israel's other leaders. The Assyrian king still refused to help Ahaz.
The Final Sin of Ahaz and His Death
22 Even after all these terrible things happened to Ahaz, he sinned against the Lord even worse than before. 23 He said to himself, “The Syrian gods must have helped their kings defeat me. Maybe if I offer sacrifices to those gods, they will help me.” That was the sin that finally led to the downfall of Ahaz, as well as to the destruction of Judah.
24 Ahaz collected all the furnishings of the temple and smashed them to pieces. Then he locked the doors to the temple and set up altars to foreign gods on every street corner in Jerusalem. 25 In every city and town in Judah he built local shrines to worship foreign gods. All of this made the Lord God of his ancestors very angry.
26 Everything else Ahaz did while he was king is written in The History of the Kings of Judah and Israel. 27 Ahaz died and was buried in Jerusalem, but not in the royal tombs. His son Hezekiah then became king.
1 Un Ahasam bija divdesmit gadu, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Bet viņš nedarīja, kas bija taisns tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā to gan darīja viņa ciltstēvs Dāvids.
2 Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un pat darināja baāliem tēlus.
3 Un viņš nesa Ben-Hinoma ielejā kvēpināmos un pie tam neatļautus upurus un sadedzināja savus dēlus ugunī, kā tas ir negants paradums pagānu tautām, kuj-as tas Kungs pats bija licis izdzīt, Israēla bērniem ienākot.
4 Viņš upurēja ari kaujamos upurus unkvēpināmos upurus kalnuaugstienēs un pakalnos un zem kura katra zaļojoša koka.
5 Tādēļ tas Kungs, viņa Dievs, to nodeva Aramas ķēniņa rokā, un ara-mieši viņu uzvarēja un aizveda no viņa valsts lielu gūstekņu pulku uz Damasku. Ari viņš pats tika nodots Israēla ķēniņa rokā, pēc tam kad pēdējais viņu bija sakāvis lielā kaujā,
6 Jo Pekachs, Remaljas dēls, nogalināja Jūdā vienā dienā simts divdesmit tūkstošus viru, kuri visi bija spēcīgi karavīri, tāpēc vien, ka tie bija atmetuši to Kungu, savu tēvu Dievu.
7 Bet tam vēl Sichrijs, drošsirdīgs Ēfraima karavīrs, nogalināja Maāseju, paša ķēniņa dēlu, un ķēniņa pils pārzini Asrikāmu un Ēlkanu, visaugstāk tūdaļ pēc ķēniņa stāvošo vīru.
8 Un no savu brāļu vidus Israēla bērni aizveda gūstā divi simti tūkstošu—sievu, dēlu un meitu un ieguva no viņiem jo lielu kara laupījumu; kapā salaupīto viņi noveda Samarijā.
9 Bet tur dzīvoja tā Kunga pravietis, vārdā Odeds, un viņs izgāja pretī karaspēkam, kas griezās atpakaļ Samarijā, un sacīja: „Redzi, —tikai tāpēc, ka tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir bijis iededzies dusmu karstumā pār Jūdu, Viņš tos nodeva jūsu rokā, bet jūs esat no viņiem nogalinājuši tik daudz tādā ienaida izverdumā, kas sniedzas līdz debesīm!
10 Un tagad jūs domājat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus pārvērst sev par vergiem un par verdzenēm! Bet vai tas nav no jūsu puses smags pārkā-pums pret to Kungu, jūsu Dievu?
11 Un nu tagad, —paklausiet mani, vediet atpakaļ tos gūstekņus, kupus jūs esat saviem brāļiem nolaupījuši, jo tā Kunga dusmu kvēle ir iedegusies pār jums!“
12 Un tad kādi vīri no Ēfraima dēlu priekšnieku vidus izgāja tiem pretī, kas atgriezās no kapa, —šie vīri bija: Azarja, Johanana dēls, Berechja, Mešillemota dēls, Jehizkija, Saluma dēls, un Amasa, Hadlaja dēls, —
13 Un tiem sacīja: „Nevediet šeit šurp tos gūstekņus: ar to jūs tikai uzkrautu mums pārkāpumu pret to Kungu. Ar tādu rīcību jūs mūsu grēkiem un pārkāpumiem pievienosit vēl tikai jaunus, un taču mūsu pārkāpumi jau tā ir visai lieli tā Kunga priekšā, un smags dusmu sods draud vērsties pret Israēlu!“
14 Tad apbruņotie vīri pameta gūstekņus un arī laupījumu šo virsnieku un visas sasauktās sapulces priekšā.
15 Un vārdos nosauktie vīri cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba no laupījuma visus kailos viņu vidū, un pēc tam kad tie bija ar drēbēm apģērbti un ar kurpēm apauti, viņi deva tiem ēst un dzert un tos pat svaidīja ar eļļu. Viņi cēla uz ēzeļiem visus tos, kas bija noguruši, un pavadīja tos līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, —itin tuvu klāt pie viņu brāļiem, un atgriezās atpakaļ Samarijā.
16 Tanī laikā ķēniņš Ahass sūtīja sūtņus pie Asirijas ķēniņa pēc palīdzības,
17 Jo ari ēdomieši bija no jauna nākuši un uzbrukuši, pieveikuši Jūdu un aizveduši gūstekņus.
18 Ari filistieši bija iebrukuši, laupīdami ielejas pilsētas un pilsētas Jūdas ciltij piederošā Negebā un bija ieņēmuši—Bet-Šemešu un Ajalonu, ari Gederotu un Šocho ar tās ciematiem, tāpat Timnu ar tās mazpilsētām un Gimzu ar tās priekšpilsētām; un tur viņi apmetās uz dzīvi,
19 Jo tas Kungs ļoti pazemoja Jūdu Ahasa, Jūdas ķēniņa dēļ, tāpēc ka viņš bija bezdievīgi dzīvojis Jūdā un ārkārtīgi noziedzīgi izturējies pret to Kungu.
20 Tad pret viņu cēlās Asirijas ķēniņš Tilgat-Pilmesers, un cerētās palīdzības vietā viņš nomāca viņu pašu.
21 Kaut gan Ahass iztukšoja tā Kunga namu un ķēniņa pili un virsaišus un nomaksāja Asirijas ķēniņam nodevas, tad tomēr tas viņam neko nelīdzēja.
22 Un pat tanī laikā, kad viņš bija dzīves apstāskļu stipri spaidīts, viņš, —ķēniņš Ahass, vēl vairāk noziedzās pret to Kungu,
23 Jo viņš upurēja kaujamos upurus us zemē Damaskas dieviem, kuri bija viņu sakā-vuši, un viņš sprieda tā: „Tāpēc ka Aramas ķēniņu dievi ir viņiem palīdzējuši, tāpēc es gribu tiem nest kaujamos upurus, lai tie sniegtu palīdzību ari man.“ Bet tie kļuva ir viņam pašam, ir visam Israēlam par krišanas iemeslu.
24 Un Ahass savāca kopā Dieva nama svētos traukus, sasita tos un izkausēja no tiem zeltu. Viņš aizslēdza tā Kunga nama divkāršās durvis un uzcēla pats sev altāpus uz katra stūra Jeruzālemē.
25 Un viņš ierīkoja arī ikvienā Jūdas pilsētā augstieņu svētnīcas, lai varētu nest kvēpināmos upurus svešiem dieviem, tā izaicinādams tā Kunga, savu tēvu Dieva, dusmas.
26 Un notikumi, kas vēl ir par viņu stāstāmi, un viņa ceļi, kā pirmie, tā arī pēdējie, —redzi, tie ir ierakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā.
27 Kad Ahass apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka šinī pilsētā Jeruzālemē, tomēr viņu nenonesa Israēla ķēniņu kapos. Un viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā.
