We Will Worship and Obey the Lord
1 Joshua called the tribes of Israel together for a meeting at Shechem. He asked the leaders, including the old men, the judges, and the officials, to come up and stand near the sacred tent. 2 Then Joshua told everyone to listen to this message from the Lord, the God of Israel:
Long ago your ancestors lived on the other side of the Euphrates River, and they worshiped other gods. This continued until the time of your ancestor Terah and his two sons, Abraham and Nahor. 3 But I brought Abraham across the Euphrates River and led him through the land of Canaan. I blessed him by giving him Isaac, the first in a line of many descendants. 4 Then I gave Isaac two sons, Jacob and Esau. I gave Esau the hill country of Mount Seir, but your ancestor Jacob and his children went to live in Egypt.
5-6 Later I sent Moses and his brother Aaron to help your people, and I made all those horrible things happen to the Egyptians. I brought your ancestors out of Egypt, but the Egyptians got in their chariots and on their horses and chased your ancestors, catching up with them at the Red Sea. 7 Your people cried to me for help, so I put a dark cloud between them and the Egyptians. Then I opened up the sea and let your people walk across on dry ground. But when the Egyptians tried to follow, I commanded the sea to swallow them, and they drowned while you watched.
You lived in the desert for a long time, 8 then I brought you into the land east of the Jordan River. The Amorites were living there, and they fought you. But with my help, you defeated them, wiped them out, and took their land. 9 King Balak decided that his nation Moab would go to war against you, so he asked Balaam to come and put a curse on you. 10 But I wouldn't listen to Balaam, and I rescued you by making him bless you instead of curse you.
11 You crossed the Jordan River and came to Jericho. The rulers of Jericho fought you, and so did the Amorites, the Perizzites, the Canaanites, the Hittites, the Girgashites, the Hivites, and the Jebusites. I helped you defeat them all. 12 Your enemies ran from you, but not because you had swords and bows and arrows. I made your enemies panic and run away, as I had done with the two Amorite kings east of the Jordan River.
13 You didn't have to work for this land—I gave it to you. Now you live in towns you didn't build, and you eat grapes and olives from vineyards and trees you didn't plant.
14 Then Joshua told the people:
Worship the Lord, obey him, and always be faithful. Get rid of the idols your ancestors worshiped when they lived on the other side of the Euphrates River and in Egypt. 15 But if you don't want to worship the Lord, then choose here and now! Will you worship the same idols your ancestors did? Or since you're living on land that once belonged to the Amorites, maybe you'll worship their gods. I won't. My family and I are going to worship and obey the Lord!
16 The people answered:
We could never worship other gods or stop worshiping the Lord. 17 The Lord is our God. We were slaves in Egypt as our ancestors had been, but we saw the Lord work miracles to set our people free and to bring us out of Egypt. Even though other nations were all around us, the Lord protected us wherever we went. 18 And when we fought the Amorites and the other nations that lived in this land, the Lord made them run away. Yes, we will worship and obey the Lord, because the Lord is our God.
19 Joshua said:
The Lord is fearsome; he is the one true God, and I don't think you are able to worship and obey him in the ways he demands. You would have to be completely faithful, and if you sin or rebel, he won't let you get away with it. 20 If you turn your backs on the Lord and worship the gods of other nations, the Lord will turn against you. He will make terrible things happen to you and wipe you out, even though he had been good to you before.
21 But the people shouted, “We won't worship any other gods. We will worship and obey only the Lord!”
22 Joshua said, “You have heard yourselves say that you will worship and obey the Lord. Isn't that true?”
“Yes, it's true,” they answered.
23 Joshua said, “But you still have some idols, like those the other nations worship. Get rid of your idols! You must decide once and for all that you really want to obey the Lord God of Israel.”
24 The people said, “The Lord is our God, and we will worship and obey only him.”
25 Joshua helped Israel make an agreement with the Lord that day at Shechem. Joshua made laws for Israel 26 and wrote them down in The Book of the Law of God. Then he set up a large stone under the oak tree at the place of worship in Shechem 27 and told the people, “Look at this stone. It has heard everything that the Lord has said to us. Our God can call this stone as a witness if we ever reject him.”
28 Joshua sent everyone back to their homes.
Joshua, Joseph, and Eleazar Are Buried
29 Not long afterwards, the Lord's servant Joshua died at the age of 110. 30 The Israelites buried him in his own land at Timnath-Serah, north of Mount Gaash in the hill country of Ephraim.
31 As long as Joshua lived, Israel worshiped and obeyed the Lord. There were other leaders old enough to remember everything that the Lord had done for Israel. And for as long as these men lived, Israel continued to worship and obey the Lord.
32 When the people of Israel left Egypt, they brought the bones of Joseph along with them. They took the bones to the town of Shechem and buried them in the field that Jacob had bought for 100 pieces of silver from Hamor, the founder of Shechem. The town and the field both became part of the land belonging to the descendants of Joseph.
33 When Eleazar the priest died, he was buried in the hill country of Ephraim on a hill that belonged to his son Phinehas.
1 Un Jozua sapulcināja visas Israēla ciltis Sichemā, un viņš sasauca Israēla vecajos, viņu priekšniekus, viņu tiesnešus, visus viņu goda amatu nesējus, un kad tie nostājās Dieva priekšā,
2 Tad Jozua sacīja visai šai tautai: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Vecos laikos viņā pusē Eifratas upei ir dzīvojuši jūsu tēvi, proti Tara, Ābrahāma un Nahora tēvs, un tie ir kalpojuši citiem dieviem.
3 Tad Es ņēmu jūsu cilts tēvu Ābrahāmu no zemes viņpus Eifratas upes, un Es liku viņam pārstaigāt visu Kānaāna zemi, un Es vairoju viņa pēcnācēju skaitu, un Es viņam ari devu īzāku.
4 Un īzākam Es devu Jēkabu un Ēzavu, un Ēzavam Es devu iemantot par īpašumu Seīra kalnus, bet Jēkabs ar saviem dēliem aizgāja uz Ēģipti.
5 Tad Es sūtīju Mozu un Āronu, un Es piemeklēju Ēģipti ar soda pārmācībām, kuras Es piepildīju viņu vidū, un pēc tam Es jūs izvedu ārā.
6 Kad Es biju jūsu tēvus izvedis no Ēģiptes, tad tie nonāca pie jūj-as, bet ēģiptieši vajāja jūsu tēvus ar kara ratiem un ar jātniekiem līdz Niedru jūrai.
7 Kad nu tie kliedza uz to Kungu pēc palīdzības, tad Viņš lika celties biezai tumsai starp jums un ēģiptiešiem, un Viņš lika jūfai pār tiem nākt un viņus apklāt; un jūs paši esat ar savām acīm redzējuši, ko Es esmu Ēģiptē darījis. Pēc tam jūs ilgu laiku mitāt tuksnesī.
8 Un Es jūs vedu amoriešu zemē, kas dzīvoja savos īpašumos viņpus Jardānas; un tie pret jums karoja, bet Es tos nodevu jūsu rokā, un jūs iemantojāt viņu zemi, jo Es tos iznīcināju, jums ienākot.
9 Tad cēlās Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls, un kaj-oja pret Israēlu; viņš arī nosūtīja sūtņus un lika aicināt Bileāmu, Beora dēlu, lai tas jūs nolādētu.
10 Bet Es negribēju Bileāmam pa-klausīt, un viņš svētīdams jūs svētīja, un tā Es jūs izglābu no viņa rokas.
11 Un kad jūs pārcēlāties pāri Jardānai un nonācāt pie Jērikas, tad Jērikas kungi pret jums karoja tāpat kā amorieši, ferisieši, kānaānieši, hetieši, girgasieši, hīvieši un jebusieši, bet Es tos nodevu jūsu rokās.
12 Un Es sūtīju jums pa priekšu sirseņus, un tie viņus, jums nākot, aizdzina, tāpat ari tos divus amoriešu ķēniņus—ne jau ar tavu zobenu, ne jau ar tavu loku.
13 Un Es jums iedevu zemi, kufu tu nebiji ar saviem sviedriem iekopis, un pilsētas, kuras tu nebiji pats uzcēlis, un jūs tanīs dzīvojat; vīna kalnus un olīvu koku dārzus, kujus jūs nebijāt dēstījuši, un tomēr, jūs no tiem ēdat to augļus.
14 Un nu, bīstaities to Kungu un kalpojiet viņam patiesībā un mīlestībā! Un atmetiet tos dievus, kufiem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet tam Kungam!
15 Bet ja jums nepatiks tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit, —vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!“
16 Tad tauta atbildēja un sacīja: „Lai tāla mums ir doma, ka mēs to Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem!
17 Jo tas Kungs, mūsu Dievs, ir tas, kas mūs un mūsu tēvus ir izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama. Kādas lielas brīnuma zīmes gan Viņš ir darījis mūsu acu priekšā un mūs pasargājis visos ceļos, pa kufiem Viņš mūs ir vadījis, un tāpat visu to tautu vidū, pa kuru zemi mēs esam klīduši!
18 Un tas Kungs mūsu soļu priekšā ir padzinis visas svešās tautas, arī amoriešus, šis zemes iedzīvotājus; tāpēc mēs kalposim tam Kungam, jo Viņš ir mūsu Dievs!“
19 Tad Jozua sacīja tautai: „Jūs nebūsit spējīgi kalpot tam Kungam, jo tas Kungs ir svēts Dievs; Viņš ir taisnīgs Dievs, Viņš nepiedos jūsu pārkāpumus un jūsu grēkus.
20 Ja jūs aizmirsīsit to Kungu un kalposit svešu tautu dieviem, tad Viņš no jums novērsīsies, un Viņš liks ļaunumam nākt pār jums, un Viņš jūs iznīcinās pēc tam, kad Viņš jums tikdaudz laba ir darījis.“
21 Bet tauta sacīja Jozuam: „Ne tā! Mēs tiešām kalposim tam Kungam!“
22 Tad Jozua sacīja tautai: „Jūs paši esat sev liecinieki tam, ka jūs esat sev izraudzījuši to Kungu, lai Viņam vien kalpotu.“ Un viņi atbildēja: „Jā, mēs esam liecinieki!“
23 „Tāpēc nu tagad atstājieties no svešu tautu dieviem, kādi vēl ir jūsu vidū, un pievērsieties savā sirdsprātā tam Kungam, Israēla Dievam!“
24 Un tauta atbildēja Jozuam: „Tam Kungam, mūsu Dievam, mēs gribam kalpot un klausīt Viņa balsij!“
25 Tā Jozua tanī dienā slēdza derību ar tautu, deva Israēla bērniem Sichemā likumus un iekārtoja viņiem taisnu tiesu.
26 Un Jozua rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā, un viņš ņēma lielu akmeni un uzstatīja to zem ozola, kas bija pie tā Kunga svētās vietas.
27 Tad Jozua sacīja visai tautai: „Redziet, šis akmens lai ir mums par liecinieku, jo tas ir dzirdējis visus tā Kunga vārdus, ko tas Kungs ir ar mums runājis, un tas lai jums ir liecinieks, ka jūs nenoliegsit Dievu!“
28 Tā Jozua atlaida tautu, ikvienu savā īpašumā.
29 Un pēc šiem notikumiem Jozua, Nūna dēls, tā Kunga kalps, nomira, būdams simts desmit gadus vecs.
30 Un tie viņu apraka tā dzimt-īpašuma robežās Timnat-Serā, Ēfraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna.
31 Un Israēls kalpoja tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus un zināja visus tā Kunga darbus, ko Viņš Israēlam bija darījis.
32 Un tie arīdzan apraka Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni bija līdzi izveduši no Ēģiptes, Sichemā, tanī dzimtīpašuma zemes gabalā, kuru Jēkabs bija pircis no Hamora, Sichema tēva, dēliem par simts naudas gabaliem un kas tad bija pārgājis Jāzepa pēcnācēju īpašumā.
33 Kad nu arī Ēleāzars, Arona dēls, nomira, tad arī viņu apraka Gibeā, viņa dēla Pinehasa pilsētā, kas viņam bija piešķirta Ēfraima kalnos.
