Gifts for Building the Temple
1 David told the crowd:
God chose my son Solomon to build the temple, but Solomon is young and has no experience. This is not just any building—this is the temple for the Lord God! 2 That's why I have done my best to get everything Solomon will need to build it—gold, silver, bronze, iron, wood, onyx, turquoise, colored gems, all kinds of precious stones, and marble.
3 Besides doing all that, I have promised to give part of my own gold and silver as a way of showing my love for God's temple. 4 More than 100 tons of my finest gold and almost 240 tons of my silver will be used to decorate its walls 5 and to make the gold and silver objects. Now, who else will show their dedication to the Lord by giving gifts for building his temple?
6 After David finished speaking, the family leaders, the tribal leaders, the army commanders, and the government officials voluntarily gave gifts 7 for the temple. These gifts included more than 170 tons of gold, over 340 tons of silver, 620 tons of bronze, and more than 3,400 tons of iron. 8 Everyone who owned precious stones also donated them to the temple treasury, where Jehiel from the Levite clan of Gershon guarded them.
9 David and the people were very happy that so much had been given to the Lord, and they all celebrated.
David Praises the Lord
10 Then, in front of everyone, David sang praises to the Lord:
I praise you forever, Lord! You are the God our ancestor Jacob worshiped. 11 Your power is great, and your glory is seen everywhere in heaven and on earth. You are king of the entire world, 12 and you rule with strength and power. You make people rich and powerful and famous. 13 We thank you, our God, and praise you.
14 But why should we be happy that we have given you these gifts? They belong to you, and we have only given back what is already yours. 15 We are only foreigners living here on earth for a while, just as our ancestors were. And we will soon be gone, like a shadow that suddenly disappears.
16 Our Lord God, we have brought all these things for building a temple to honor you. They belong to you, and you gave them to us. 17 But we are happy, because everyone has voluntarily given you these things. You know what is in everyone's heart, and you are pleased when people are honest. 18 Always make us eager to give, and help us be faithful to you, just as our ancestors Abraham, Isaac, and Jacob faithfully worshiped you. 19 And give Solomon the desire to completely obey your laws and teachings, and the desire to build the temple for which I have provided these gifts.
20 David then said to the people, “Now it's your turn to praise the Lord, the God your ancestors worshiped!” So everyone praised the Lord, and they bowed down to honor him and David their king.
Solomon Is Crowned King
21 The next day, the Israelites slaughtered 1,000 bulls, 1,000 rams, and 1,000 lambs, and they offered them as sacrifices to please the Lord, along with offerings of wine. 22 The people were very happy, and they ate and drank there at the Lord's altar.
That same day, Solomon was again crowned king. The people celebrated and poured olive oil on Solomon's head to show that he would be their next king. They also poured oil on Zadok's head to show that he was their priest.
23 So Solomon became king after David his father. Solomon was successful, and everyone in Israel obeyed him. 24 Every official and every soldier, as well as all of David's other sons, were loyal to him. 25 The Lord made Solomon a great king, and the whole nation was amazed at how famous he was. In fact, no other king of Israel was as great as Solomon.
David Dies
26 David the son of Jesse was king of Israel 27 for 40 years. He ruled from Hebron for 7 years and from Jerusalem for 33 years. 28 David was rich and respected and lived to be an old man. Then he died, and his son Solomon became king.
29 Everything David did while he was king is included in the history written by the prophets Samuel, Nathan, and Gad. 30 They wrote about his powerful rule and about the things that happened not only to him, but also to Israel and the other nations.
1 Un ķēniņš Dāvids sacīja visai sasauktai sanāksmei: „Mans dēls Salamans, ko tikai vienu Dievs ir izredzējis, ir vēl jauneklis un nenobriedis, bet darbs ir liels, jo šī mūra celtne nav domāta kādam cilvēkam, bet gan Dievam, tam Kungam.
2 Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, varu vara priekšmetiem, dzelzi dzelzs priekšmetiem un kokus koka priekšmetiem, lielā vairumā arī dārgakmeņus: intarzijas akmeņus, malachītu un raibus akmeņus un visādus retus, grūti iegūstamus dārgus akmeņus, tāpat lielā vairumā arī marmoru.
3 Un vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir dārgs mana Dieva nams, man vēl ir paša īpašumā zelts un sudrabs—un to es novēlu savam Dieva namam piedevām vēl klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajai celtnei,
4 Un proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofiras atvestā zelta, un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu celtņu akmens mūrus un sienas;
5 Lai liktu zeltu, kur nākas būt zeltam, sudrabu, kur jābūt sudrabam, un lai lietotu vienu vai otru dažādiem ar amata pratēju roku darinātiem mākslīgiem izveidojumiem. Un kūpam nu vēl arī šodien ir labs prāts nest ar pilnu roku tam Kungam brīvprātīgus ziedojumus?“
6 Tad brīvprātīgi pieteicās senču dlšu vadoņi, Israēla cilšu virsaiši, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, kā arī ķēnišķīgās pārvaldes augstākie ierēdņi,
7 Un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dariku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vapa talentu un simt tūkstoš dzelzs talentus.
8 Un kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva tā Kunga nama mantnīcā geršonieša Jehiēla rokā.
9 Tad tauta priecājās, tāpēc ka tie deva ziedojumus labprātīgi, jo tie deva no visas sirds tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.
10 Un Dāvids teica un slavēja to Kungu visas sasauktās sanāksmes priekšā, un Dāvids sacīja: „Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžu mūžos!
11 Jo Tev, ak Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem!
12 Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru.
13 Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības vārdu;
14 Jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus? Bet no Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!
15 Jo mēs esam svešinieki un piedzīvotāji tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas ir virs zemes kā ēna, un tur nav cerības!
16 Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu tavam svētajam vārdam, tā ir nākusi no tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots!
17 Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka Tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis, bet nu tagad es esmu novērojis tavu tautu, kas ir šeit, un redzu, ka ari tā Tev ziedo ar prieku un no laba prāta.
18 Ak Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, īzāka un Israēla Dievs, pasargi uz mūžīgiem laikiem tādu prātu un sirdi savai tautai un vadi viņu sirdis pie Sevis!
19 Un dodi manam dēlam Salamanam nedalītu sirdi, ka viņš ievērotu tavas pavēles, tavas liecības un tavus nolikumus, tos visus izpildītu un uzceltu to vareno mūra celtni, kurai es esmu paveicis priekšdarbus!“
20 Un Dāvids sacīja visai sasauktajai sanāksmei: „Teiciet to Kungu, savu Dievu!“ Un visa sanāksme teica svētu esam to Kungu, savu tēvu Dievu, un viņi noliecās un metās ar savām sejām pie zemes tā Kunga un ķēniņa priekšā.
21 Un nākamajā dienā viņi upurēja tam Kungam kaujamos upurus un nesa tam Kungam dedzināmos upurus, —tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus un tūkstoš jērus kopā ar viņu atnesto dzērienu devu un kaujamo lopu upuriem jo lielā vairumā no visa Israēla.
22 Un tie ēda, un tie dzēra šinī dienā tā Kunga priekšā, pilni liela prieka. Un tie cēla Salamanu, Dāvida dēlu, pa otram lāgam ķēniņa kārtā un viņu svaidīja tā Kunga priekšā par vadoni un Cadoku par priesteri.
23 Tā Salamans sēdās tā Kunga tronī kā ķēniņš sava tēva Dāvida vietā, un viņam bija laime, ka viss Israēls viņam klausīja.
24 Un visi pašvaldoņi, kā arī visi varonīgie karavīri, un it visi ķēniņa Dāvida dēli pakļāva savu varu ķēniņa Salamana varai.
25 Un tas Kungs pārlieku pacēla Salamanu pāri citiem, visam Israēlam to redzot, un Viņš tam piešķīra tādu ķēniņa varas godību, kāda vēl nekad nebija tikusi piešķirta nevienam ķēniņam pār Israēlu pirms viņa.
26 Tā Dāvids, īsaja dēls, bija valdījis kā ķēniņš pār visu Israēlu.
27 Un tas laiks, cik ilgi viņš valdīja kā ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi; Hebronā viņš ķēniņa kārtā valdīja septiņus gadus, bet Jeruzālemē viņš bija ķēniņš trīsdesmit trīs gadus.
28 Un viņš nomira lielā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda gandarīts, un viņa dēls Salamans kļuva ķēniņš viņa vietā.
29 Bet ķēniņa Dāvida darbi, sākot no pirmajiem un tā līdz pat beidzamajiem, —redzi, tie ir atzīmēti tiklab pareģa Samuēla darbu aprakstā, kā pravieša Nātāna stāstos, un tāpat arī gaišreģa Gada vēsturiskajā tēlojumā
30 Līdz ar visu to, kā viņš valdīja kā ķēniņš un kāda viņam bija vara kā karavīram, —arī to, kādi laiki nāca un gāja pār viņu un pār Israēlu un pār visām ķēniņa valstīm virs zemes.
