Job Continues
I Long for the Past
1 Job said:
2 I long for the past,
when God took care of me,
3 and the light from his lamp
showed me the way
through the dark.
4 I was in the prime of life,
God All-Powerful
was my closest friend,
5 and all of my children
were nearby.
6 My herds gave enough milk
to bathe my feet,
and from my olive harvest
flowed rivers of oil.
* 7 When I sat down at the meeting
of the city council,
8 the young leaders stepped aside,
* 9 while the older ones stood
10 and remained silent.
Everyone Was Pleased
11 Everyone was pleased
with what I said and did.
12 When poor people or orphans
cried out for help,
I came to their rescue.
13 And I was highly praised
for my generosity to widows
and others in poverty.
14 Kindness and justice
were my coat and hat;
15 I was helpful to the blind
and to the lame.
16 I was a father to the needy,
and I defended them in court,
even if they were strangers.
17 When criminals attacked,
I broke their teeth
and set their victims free.
18 I felt certain that I would live
a long and happy life,
then die in my own bed.
19 In those days I was strong
like a tree with deep roots
and with plenty of water,
20 or like an archer's new bow.
21 Everyone listened in silence
to my welcome advice,
22 and when I finished speaking,
nothing needed to be said.
23 My words were eagerly accepted
like the showers of spring,
24 and the smile on my face
renewed everyone's hopes.
25 My advice was followed
as though I were a king
leading my troops,
or someone comforting
those in sorrow.
1 Un Ījabs turpināja savu runu un sacīja šādus vārdus:
2 „Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs!
3 Kad savas gaismas spīdumam Viņš lika mirdzēt pār manu galvu, un es Viņa gaismā izstaigāju tumsu,
4 Tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti,
5 Kad Visuvarenais vēl bija manā pusē, un apkārt ap mani bija mani jaunieši,
6 Kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs!
7 Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā,
8 Tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot.
9 Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.
10 Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,
11 Jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.
12 Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.
13 Svētības vārdi no tā mutes, kas šķita pazudis esam, atskanēja man pretī, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.
14 Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvas sega mani pušķoja mans taisnīgums.
15 Aklam es biju acis, un kājas es bija klibajam.
16 Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kufus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt.
17 Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Un es spriedu tā: Man droši būs lemts nomirt savā ligzdā, bet kā fēniks es savas dienas gribu pavairot.
19 Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izplētušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros.
20 Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā.
21 Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet ari sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami.
22 Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.
23 Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietus gāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.
24 Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.
25 Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.“
