A Woman Is Murdered
1 Before kings ruled Israel, a Levite was living deep in the hill country of the Ephraim tribe. He married a woman from Bethlehem in Judah, 2 but she was unfaithful and went back to live with her family in Bethlehem.
Four months later 3 her husband decided to try and talk her into coming back. So he went to Bethlehem, taking along a servant and two donkeys. He talked with his wife, and she invited him into her family's home. Her father was glad to see him 4 and did not want him to leave. So the man stayed three days, eating and drinking with his father-in-law.
5 When everyone got up on the fourth day, the Levite started getting ready to go home. But his father-in-law said, “Don't leave until you have a bite to eat. You'll need strength for your journey.”
6 The two men sat down together and ate a big meal. “Come on,” the man's father-in-law said. “Stay tonight and have a good time.”
7 The Levite tried to leave, but his father-in-law insisted, and he spent one more night there. 8 The fifth day, the man got up early to leave, but his wife's father said, “You need to keep up your strength! Why don't you leave right after lunch?” So the two of them started eating.
9 Finally, the Levite got up from the meal, so he and his wife and servant could leave. “Look,” his father-in-law said, “it's already late afternoon, and if you leave now, you won't get very far before dark. Stay with us one more night and enjoy yourself. Then you can get up early tomorrow morning and start home.”
10 But the Levite decided not to spend the night there again. He had the saddles put on his two donkeys, then he and his wife and servant traveled as far as Jebus, which is now called Jerusalem. 11 It was beginning to get dark, and the man's servant said, “Let's stop and spend the night in this town where the Jebusites live.”
12 “No,” the Levite answered. “They aren't Israelites, and I refuse to spend the night there. We'll stop for the night at Gibeah, 13 or maybe we can even reach Ramah before dark.”
14 They walked on and reached Gibeah in the territory of Benjamin just after sunset. 15 They left the road and went into Gibeah. But the Levite couldn't find a house where anyone would let them spend the night, and they sat down in the open area just inside the town gates.
16 Soon an old man came in through the gates on his way home from working in the fields. Most of the people who lived in Gibeah belonged to the tribe of Benjamin, but this man was originally from the hill country of Ephraim. 17 He noticed that the Levite was just in town to spend the night. “Where are you going?” the old man asked. “Where did you come from?”
18 “We've come from Bethlehem in Judah,” the Levite answered. “We went there on a visit. Now we're going to the place where the Lord is worshiped, and later we will return to our home in the hill country of Ephraim. But no one here will let us spend the night in their home. 19 We brought food for our donkeys and bread and wine for ourselves, so we don't need anything except a place to sleep.”
20 The old man said, “You are welcome to spend the night in my home and to be my guest, but don't stay out here!”
21 The old man brought them into his house and fed their donkeys. Then he and his guests washed their feet and began eating and drinking. 22 They were having a good time, when some worthless men of that town surrounded the house and started banging on the door and shouting, “A man came to your house tonight. Send him out, so we can have sex with him!”
23 The old man went outside and said, “My friends, please don't commit such a horrible crime against a man who is a guest in my house. 24 Let me send out my daughter instead. She's a virgin. And I'll even send out the man's wife. You can rape them or do whatever else you want, but please don't do such a horrible thing to this man.”
25 The men refused to listen, so the Levite grabbed his wife and shoved her outside. The men raped her and abused her all night long. Finally, they let her go just before sunrise, 26 and it was almost daybreak when she went back to the house where her husband was staying. She collapsed at the door and lay there until sunrise.
27 About that time, her husband woke up and got ready to leave. He opened the door and went outside, where he found his wife lying at the door with her hands on the doorstep. 28 “Get up!” he said. “It's time to leave.”
But his wife didn't move.
He lifted her body onto his donkey and left. 29 When he got home, he took a butcher knife and cut her body into twelve pieces. Then he told some messengers, “Take one piece to each tribe of Israel 30 and ask everyone if anything like this has ever happened since Israel left Egypt. Tell them to think about it, talk it over, and tell us what should be done.”
Everyone who saw a piece of the body said, “This is horrible! Nothing like this has ever happened since the day Israel left Egypt.”
1 Tanīs dienās nebija Israēlā ķēniņa, un tad notika, ka kāds Ievīts piemita Ēfraima kalnu pašā attālākā novadā kā svešinieks, un tas ņēma sev blakus sievu no Betlēmes Jūdā.
2 Bet viņa blakus sieva, pie viņa būdama, bija piekopusi netiklību, un pēdīgi aizgāja projām no viņa un atgriezās sava tēva namā Betlēmē Jūdā; tur viņa sabija kādus četrus mēnešus.
3 Tad viņas vīrs cēlās un gāja tai pakaļ nolūkā mīlīgi ar viņu parunāt un to pierunāt, lai tā griežas pie viņa atpakaļ; arī viņa puisis un pāris ēzeļu bija viņam līdzi. Viņa to ieveda sava tēva namā, un, kad tās sievietes tēvs viņu ieraudzīja, tad viņš nāca tam priecīgi pretī.
4 Un šīs sievietes tēvs, viņa sievas tēvs, to paturēja pie sevis, un viņš tur palika trīs dienas; un tie ēda, un dzēra, un palika tur arī naktis.
5 Bet ceturtajā dienā viņš agri no rīta apjozās, lai dotos ceļā, bet tad šīs jaunās sievietes tēvs sacīja savam znotam: „Stiprini savu sirdi ar kumosu maizes, tad jūs varat iet!“
6 Tad tie apsēdās un ēda un dzēra abi kopā; tad jaunās sievietes tēvs sacīja tam vīram: „Dari man pa prātam un paliec pa nakti, un lai tavai sirdij būtu patīkami!“
7 Bet kad vīrs cēlās, lai ietu projām, tad viņa sievas tēvs to pierunāja, un viņš tur palika un vēl pārnakšņoja.
8 Kad nu viņš piektajā dienā jo agri no rīta apjozās, lai dotos ceļā, tad jaunās sievietes tēvs sacīja: „Stiprini savu sirdi un pakavējieties vēl viens pie otra, līdz šīs dienas ēnas pastiepsies gajras!“ Un tie vēl reiz ēda abi kopā.
9 Un kad nu vīrs piecēlās, lai dotos ceļā, viņš un viņa blakus sieva un viņa puisis, tad viņa sievas tēvs, jaunās sievietes tēvs, tam sacīja: „Redzi, ka diena ir sarukusi uz pievakara pusi; paliec šeit pa nakti! Redzi, kā šī diena jau tuvojas vakara laikam; paliec pa nakti, un lai tava sirds labi jūtas, bet jūs paspēsit rītā agri posties ceļam un atgriezties savās mājās.“
10 Bet vīrs vairs negribēja pārnakšņot, viņš cēlās un devās ceļā un nonāca pretim Jebusai, tas ir Jeruzālemei, un pie viņa bija pāris apseglotu ēzeļu un arī viņa blakus sieva.
11 Kad tie bija nonākuši līdz Jebusai, tad bija jau pavakars, un viņa puisis sacīja savam kungam: „Nāc jel, iegriezīsimies šinī jebusiešu pilsētā, lai mēs tur varētu pārnakšņot!“
12 Bet viņa kungs tam atbildēja: „Mēs nenogriezīsimies uz šo sveštau-tiešu pilsētu, kas nepieder pie Israēla bērniem, bet mēs iesim tālāk, tai gājām, uz Gibeu.“
13 Tad viņš sacīja savam puisim: „Nāc, lai mēs tuvojamies vienam no „iem ciemiem un paliekam pa nakti vai nu Gibeā, vai arī Rāmā!“
14 Un tie devās tālāk, bet saule tiem norietēja, kad viņi bija pie Gibeas, kas pieder Benjamiņam.
15 Un tie tur nogriezās no ceļa, lai iegrieztos un pārnakšņotu Gibeā, un kad tas tur nonāca, tad viņš palika pilsētas tirgus laukumā, jo tur nebija neviena cilvēka, kas viņu būtu uzņēmis pārnakšņošanai savā namā.
16 Un redzi, kāds vecs vīrs nāca vakarā no sava darba tīrumā, un šis vīrs ari bija no Ēfraima kalniem, bet piemita kā svešinieks Gibeā, kurpretī paši pilsētas iemītnieki bija no Benjamiņa cilts.
17 Un kad tas pacēla savas acis, tad viņš ieraudzīja šo ceļa vīru pilsētas tirgus laukumā, un vecais vīrs sacīja: „Uz kurieni tu eji? Un no kurienes tu nāc?“
18 Tas viņam atbildēja: „Mēs nākam no Betlēmes Jūdā un ejam uz tālākiem Ēfraima kalnu novadiem, jo no turienes es esmu. Es biju nogājis uz Betlēmi Jūdā un tagad eju uz tā Kunga namu, bet te nav neviena, kas būtu ar mieru mani uzņemt savā namā.
19 Tomēr salmi un barība mums ir mūsu ēzeļiem, un man un kalponei un šim puisim, kas pavada tavu kalpu, ir arī maize un vīns; ne šādā, ne tādā ziņā mums nav nekāda trūkuma.“
20 Tad vecais vīrs sacīja: „Miers lai ir ar tevi! Un ja tev kā trūkst, tad tas lai ir mana bēda! Tikai nepārnakšņo uz šī atklātā laukuma!“
21 Un viņš to veda savā namā un deva ēzeļiem barību; un kad tie bija savas kājas nomazgājuši, tad tie ēda un dzēra.
22 Kamēr tie savu sirdi atspirdzināja, pilsētas viri, bezdievīgi ļaudis, ielenca namu, dauzījās pie durvīm un sauca veco vīru, kas bija nama īpašnieks, teikdami: „Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā, mums ar viņu ir darīšana!“
23 Bet vecais vīrs, nama īpašnieks, izgāja pie tiem ārā un sacīja: „Ne tā, mani brāļi! Nedariet tik ļauni; pēc tam, kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tāda kauna darba.
24 Redzi, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakus sieva, tās es jums izvedīšu, tiešām, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu.“
25 Bet tie ļaudis negribēja viņam klausīt; tad ceļa vīrs sagrāba savu blakus sievu un izvilka to ar varu pie viņiem ārā, —un viņi to paņēma un piekopa ar to netiklību visu nakti līdz rītam, un, tikai, gaismai austot, viņi to atlaida.
26 Tad šī sieva nāca, kad rīts bija ausis, nokrita pie zemes priekš tā vīra nama durvīm, kur iekšā atradās viņas kungs, un palika tur guļot līdz lielai gaismai.
27 Kad nu no rīta cēlās viņas kungs un atvēra nama durvis, lai izietu ārā un dotos ceļā, tad, redzi, pie pašām nama durvīm zemē gulēja viņa blakus sieva, ar abām rokām pieķērusies slieksnim.
28 Un viņš tai sacīja: „Piecelies, mēs gribam doties ceļā!“ Bet viņa neatbildēja. Tad viņš to uzcēla uz sava ēzeļa un devās ceļā uz savu dzīves vietu.
29 Kad nu viņš nonāca savā namā, tad viņš ņēma nazi un savu blakus sievu, sagrieza to ar visiem kauliem divpadsmit gabalos un izsūtīja tos pa visiem Israēla novadiem.
30 Tad ikviens, kas to redzēja, sacīja: „Tas nav noticis, un tāda lieta nav pieredzēta kopš tiem laikiem, kad Israēla bērni iznāca no Ēģiptes zemes, līdz pat mūsu dienām. Tad nu ņemiet to vērā, apspriedieties un sakait vārdu!“
