The Two and a Half Tribes Return Home
1 Joshua held a meeting with the men of the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh, and he told them:
2-3 You have obeyed every command of the Lord your God and of his servant Moses. And you have done everything I've told you to do. It's taken a long time, but you have stayed and helped your relatives. 4 The Lord promised to give peace to your relatives, and that's what he has done. Now it's time for you to go back to your own homes in the land that Moses gave you east of the Jordan River.
5 Moses taught you to love the Lord your God, to be faithful to him, and to worship and obey him with your whole heart and with all your strength. So be very careful to do everything Moses commanded.
6-9 You've become rich from what you've taken from your enemies. You have big herds of cattle, lots of silver, gold, bronze, and iron, and plenty of clothes. Take everything home with you and share with the people of your tribe.
I pray that God will be kind to you. You are now free to go home.
The tribes of Reuben and Gad started back to Gilead, their own land. Moses had given the land of Bashan to the East Manasseh tribe, so they started back along with Reuben and Gad. God had told Moses that these two and a half tribes should conquer Gilead and Bashan, and they had done so.
Joshua had given land west of the Jordan River to the other half of the Manasseh tribe, so they stayed at Shiloh in the land of Canaan with the rest of the Israelites.
10-11 The tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh reached the western side of the Jordan River valley and built a huge altar there beside the river.
When the rest of the Israelites heard what these tribes had done, 12 the Israelite men met at Shiloh to get ready to attack the two and a half tribes. 13 But first they sent a priest, Phinehas the son of Eleazar, to talk with the two and a half tribes. 14 Each of the ten tribes at Shiloh sent the leader of one of its families along with Phinehas.
15 Phinehas and these leaders went to Gilead and met with the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh. They said:
16 All of the Lord's people have gathered together and have sent us to find out why you are unfaithful to our God. You have turned your backs on the Lord by building that altar. Why are you rebelling against him? 17 Wasn't our people's sin at Peor terrible enough for you? The Lord punished us by sending a horrible sickness that killed many of us, and we still suffer because of that sin. 18 Now you are turning your backs on the Lord again.
If you don't stop rebelling against the Lord at once, he will be angry with the whole nation. 19 If you don't think your land is a fit place to serve God, then move across the Jordan and live with us in the Lord's own land, where his sacred tent is located. But don't rebel against the Lord our God or against us by building another altar besides the Lord's own altar. 20 Don't you remember what happened when Achan was unfaithful and took some of the things that belonged to God? This made God angry with the entire nation. Achan died because he sinned, but he also caused the death of many others.
21 The tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh answered:
22 The Lord is the greatest God! We ask him to be our witness, because he knows whether or not we were rebellious or unfaithful when we built that altar. If we were unfaithful, then we pray that God won't rescue us today. Let us tell you why we built that altar, 23 and we ask the Lord to punish us if we are lying. We didn't build it so we could turn our backs on the Lord. We didn't even build it so we could offer animal or grain sacrifices to please the Lord or ask his blessing.
24-25 We built that altar because we were worried. Someday your descendants might tell our descendants, “The Lord made the Jordan River the boundary between us Israelites and you people of Reuben and Gad. The Lord is Israel's God, but you're not part of Israel, so you can't take part in worshiping the Lord.”
Your descendants might say that and try to make our descendants stop worshiping and obeying the Lord. 26 That's why we decided to build the altar. It isn't for offering sacrifices, not even sacrifices to please the Lord. 27-29 To build another altar for offering sacrifices would be the same as turning our backs on the Lord and rebelling against him. We could never do that! No, we built the altar to remind us and you and the generations to come that we will worship the Lord. And so we will keep bringing our sacrifices to the Lord's altar, there in front of his sacred tent. Now your descendants will never be able to say to our descendants, “You can't worship the Lord.”
But if they do say this, our descendants can answer back, “Look at this altar our ancestors built! It's like the Lord's altar, but it isn't for offering sacrifices. It's here to remind us and you that we belong to the Lord, just as much as you do.”
30-31 Phinehas and the clan leaders were pleased when they heard the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh explain why they had built the altar. Then Phinehas told them, “Today we know that the Lord is helping us. You have not been unfaithful to him, and this means that the Lord will not be angry with us.”
32 Phinehas and the clan leaders left Gilead and went back to Canaan to tell the Israelites about their meeting with the Reuben and Gad tribes. 33 The Israelites were happy and praised God. There was no more talk about going to war and wiping out the tribes of Reuben and Gad.
34 The people of Reuben and Gad named the altar “A Reminder to Us All That the Lord Is Our God.”
1 Tad toreiz Jozua aicināja Rūbena, Gada un Manases puscilti,
2 Un viņš tiem sacīja: „Jūs visu esat turējuši, ko jums Mozus, tā Kunga kalps, pavēlējis, un jūs esat arī klausījuši manai balsij visās lietās, ko es esmu jums pavēlējis.
3 Jūs neesat aizmirsuši savus brāļus visu šo ilgo laiku līdz šai dienai, bet esat turējuši, kas bija jātur, uzticīgi sargādami tā Kunga, jūsu Dieva, baušļu noteikumus.
4 Un kad nu pašlaik tas Kungs, jūsu Dievs, ir mieru devis jūsu brāļiem, kā Viņš to viņiem bija apsolījis, tad nu tagad griezieties atpakaļ uz savām teltīm savā dzimtsīpašuma zemē, kuru jums viņpus Jardānas ir ierādījis tā Kunga kalps Mozus.
5 Tikai pie tam visai nopietni piesargaities, ka jūs izpildāt pavēles un bauslību, kūpi tā Kunga kalps Mozus jums ir devis, ka jūs mīlat to Kungu, savu Dievu, un staigājat visur Viņa ceļus, ka sargājat visus Viņa baušļus, Viņam pieķeraties un Viņam kalpojat ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli!“
6 Kad nu Jozua tos svētīja un atlaida, tad tie atgriezās savās teltīs.
7 Un vienai Manases cilts pusei Mozus bija iedevis īpašumu Basanā, bet otrai Manases cilts pusei Jozua bija īpašumu iedalījis pie viņu brāļiem rietumos no Jardānas. Kad nu Jozua tos atlaida uz viņu teltīm, tad viņš tos arī svētīja,
8 Un viņš tiem teica, sacīdams: „Ar lielu bagatību jūs atgriežaties atpakaļ savās reltīs, ar vareni daudz lopiem, ar sudrabu un ar zeltu, ar varu un ar dzelzi un ar ļoti daudz drēbēm. Tādēļ daliet savu no ienaidniekiem iegūto laupījumu ar saviem brāļiem!“
9 Tā šķīrās Rūbena un Gada ciltis un Manases puscilts no pārējiem Israēla bērniem, lai grieztos atpakaļ no Šilo, kas atrodas Kānaāna zemē, uz Gileādu, savu dzimtsīpašumu novadu, kur tie bija iecelti par mantiniekiem ar tā Kunga pavēli no Mozus mutes.
10 Kad nu viņi nonāca pie akmeņu kaudzēm, kuras atrodas pie Jardānas vēl Kānaāna zemes daļā, tad Rūbena, Gada un puses Manases cilšu pēcteči tur uzcēla altāri pie Jardānas, lielu, varenu altāri, ko tālu varēja redzēt.
11 Kad nu pārējie Israēla bērni dzirdēja runājam: „Redzi, Rūbena bērni, Gada bērni un Manases puscilts ir uzcēluši altāri Jardānas malā taisni Kānaāna zemei pretī pie akmeņu krāvu-miem Israēla bērnu novadu otrā pusē,“
12 Tad Israēla bērni, to dzirdējuši, sasauca visu Israēla bērnu lēmēju saietu Šilo nometnē, lai celtos un ietu pret viņiem karot.
13 Un Israēla bērni sūtīja pie Rūbena, Gada un puses Manases cilšu piederīgiem uz Gileādu Pinehasu, priestera Ēleāzara dēlu,
14 Tāpat desmit pavaldoņus kopā ar viņu no visām Israēla ciltīm, ik pa vienam valdniekam no katras cilts, un ikviens no šiem valdniekiem bija galva viņa paša tēva ģintī; viņi bija arī katra Israēla bērnu tūkstoša; priekšnieki.
15 Kad tie nonāca pie Rūbena bērniem, Gada bērniem un pie Manases puscilts piederīgiem Gileāda zemē, tad viņi tiem sacīja, teikdami:
16 „Tā saka viss tā Kunga draudzes saiets: Kas tā ir par uzticības laušanu, ko jūs esat izdarījuši pret Israēla Dievu, novērsdamies šodien nost no tā Kunga, ka jūs esat sev uzcēluši altāri, ar to saceldamies pret to Kungu?
17 Vai mums tiešām nepietiek ar noziegumu Peora dēļ, no kura mēs vēl arvien neesam spējuši šķīstīties līdz šai pašai dienai, kad bargs sitiens ķēra tā Kunga draudzi?
18 Un jūs tomēr taisāties tagad atkal novērsties no tā Kunga; bet notiks, ja jūs šodien sacelsities pret to Kungu, tad rītdien Viņš dusmosies uz visu Israēla draudzi.
19 Ja nu jums šķiet, ka jums jūsu dzimtīpašumu zeme vēl ir nešķīsta, tad nāciet pāri uz tā Kunga dzimto īpašumu zemi, kur atrodas tā Kunga mājoklis, un tad iegūstiet īpašumu mūsu vidū! Bet nesacelieties pret to Kungu un nepadariet arī mūs par saviem pretiniekiem, tagad sev uzceldami atse-višķu altāri līdzās tā Kunga, mūsu Dieva, altārim!
20 Vai Achans, Zeracha dēls, nebija ļoti noziedzies, aiztikdams noliegto, un vai tad pār visu Israēla draudzi nenāca tā Kunga dusmas? Un viņš pie tam bija tikai viens cilvēks, bet vai tad viņš arī nomira viens pats savas vainas dēļ?“
21 Tad atbildēja Rūbena bērni, Gada bērni un Manases puscilts piederīgie, sacīdami Israēla priekšniekiem pār tūkstošiem:
22 „Tas stiprais Dievs, Dievs tas Kungs, jā, tas stiprais Dievs, Dievs tas Kungs, tas zina, un arī gan Israēlam vajadzēja droši zināt, vai tas notika sacelšanās nolūkā, laužot uzticību tam Kungam, un tad tev, Pinchas, nemaz nebūtu šodien jānāk, lai mūs glābtu!
23 Ja mēs tāpēc sev būtu uzcēluši altāri, lai novērstos no tā Kunga jeb lai uz tā upurētu dedzināmos upurus, ēdamos upurus un kaujamos pateicības upurus, tad lai tas Kungs pats mūs piemeklē un soda!
24 Nē! Bet mēs to darījām vairak tikai rūpju un bažu dēļ, ka kādu dienu jūsu dēli varētu sacīt mūsu dēliem, tā teikdami: Kas jums daļas gar to Kungu, Israēla Dievu?
25 Tas Kungs taču ir par robežu nolicis Jardānu starp mums un jums, jūs Rūbena un Gada bērni, un jums nav nekādas daļas gar to Kungu! Tad gan jūsu bērni novērstu mūsu bērnus no tam, lai viņi bitos to Kungu.
26 Un tāpēc mēs spriedām: Uzcelsim mēs paši sev šo altāri ne dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upujriem,
27 Bet, lai tas būtu par liecības zīmi starp mums un jums un starp mūsu un jūsu nākamajām paaudzēm, ka mēs gatavi no sirds kalpot tā Kunga priekšā tiklab ar saviem dedzināmiem upuriem, kā arī ar saviem kaujamiem upuriem un ar saviem pateicības upuriem, lai tad jūsu bērni nevarētu teikt rītdien mūsu bērniem: Jums nav nekādas daļas gar to Kungu!
28 Un mēs arī tā vēl apsvērām: ja tad kāds mums vēl vai mūsu nākamām paaudzēm nākotnē iebilstu un kaut ko tādu sacītu, tad mēs varētu atbildēt: Apskatiet Dieva altāra veidojumu, ko mūsu tēvi ir uzcēluši ne dedzināmiem upuriem nedz kaujamiem upuriem, bet lai tā būtu piemiņas zīme starp mums un jums!
29 Lai tādas domas ir tālu nost no mums, ka mēs saceltos pret to Kungu, vai ari ka mēs šodien nogrieztos nost no tā Kunga, uzceldami vēl vienu altāri dedzināmiem upuriem, ēdamiem upu-riem un kaujamiem upuriem līdzās tā Kunga, mūsu Dieva, altārim, kas atrodas Viņa mājokļa priekšā!“
30 Kad priesteris Pinehass un draudzes priekšnieki un vadītāji pār tūkstošiem, kas bija kopā ar viņu, šos vārdus dzirdēja, ko bija runājuši Rūbena, Gada un Manases bērni, tad tas viņiem patika.
31 Un Pinehass, priestera Ēleāzara dēls, atbildēja Rūbena bērniem, Gada bērniem un Manases bērniem: „Šodien mēs atzīstam, ka tas Kungs ir mūsu vidū, tāpēc ka jūs neesat lauzuši uzticību tam Kungam ar šādu uzticības pārkāpumu. Līdz ar to jūs esat izglābuši Israēla bērnus no tā Kunga soda!“
32 Tad Pinehass, priestera Ēleāzara dēls, kā arī virsaiši, kas bija kopā ar viņu, griezās atpakaļ no Rūbena bērnu un no Gada bērnu zemes, no Gileādas uz Kānaāna zemi pie Israēla bērniem, un viņi tiem atnesa šo atbildi.
33 Un šie vārdi patika Israēla bērniem, un Israēla bērni slavēja Dievu, un tie vairs nedomāja pret viņiem celties, lai ietu pret tiem karot ar kara pulkiem nedz to zemi postīt, kur Rūbena bērni un Gada bērni dzīvoja.
34 Un Rūbena un Gada bērni teica par šo altāri: „Lai tas ir liecības zīme starp mums, ka tas Kungs ir Dievs.“
