The Offerings Are Holy
1 The Lord told Moses 2 to say to Aaron and his sons:
I am the Lord God, and I demand that you honor my holy name by showing proper respect for the offerings brought to me by the people of Israel. 3 If any of you are unclean when you accept an offering for me, I will no longer let you serve as a priest. 4 None of you may take part in the sacred meals while you have a skin disease or an infected penis, or after you have been near a dead body or have had a flow of semen, 5 or if you have touched an unclean creature of any sort, including an unclean person. 6-7 Once you are unclean, you must take a bath, but you still cannot eat any of the sacred food until evening. 8 I command you not to eat anything that is killed by a wild animal or dies a natural death. This would make you unclean. 9 Obey me, or you will die on duty for disgracing the place of worship. Remember—I am the Lord, the one who makes a priest holy.
10 Only you priests and your families may eat the food offerings; these are too sacred for any of your servants. 11 However, any slave that you own, including those born into your household, may eat this food. 12 If your daughter marries someone who isn't a priest, she can no longer have any of this food. 13 But if she returns to your home, either widowed or divorced, and has no children, she may join in the meal. Only members of a priestly family can eat this food, 14 and anyone else who accidentally does so, must pay for the food plus a fine of 20 percent.
15 I warn you not to treat lightly the offerings that are brought by the people of Israel. 16 Don't let them become guilty of eating this sacred food. Remember—I am the Lord, the one who makes these offerings holy.
Acceptable Sacrifices
17 The Lord told Moses 18 to tell Aaron and his sons and everyone else the rules for offering sacrifices. He said:
The animals that are to be completely burned on the altar 19-20 must have nothing wrong with them, or else I won't accept them. Bulls or rams or goats are the animals to be used for these sacrifices.
21 When you offer a sacrifice to ask my blessing, there must be nothing wrong with the animal. This is true, whether the sacrifice is part of a promise or something you do voluntarily. 22 Don't offer an animal that is blind or injured or that has an infection or a skin disease. 23 If one of your cattle or lambs has a leg that is longer or shorter than the others, you may offer it voluntarily, but not as part of a promise. 24 As long as you live in this land, don't offer an animal with injured testicles. 25 And don't bring me animals you bought from a foreigner. I won't accept them, because they are no better than one that has something wrong with it.
26 The Lord told Moses to say:
27 Newborn cattle, sheep, or goats must remain with their mothers for seven days, but on the eighth day, you may send them up in smoke to me, and I will accept the offering. 28 Don't sacrifice a newborn animal and its mother on the same day.
29 When you offer a sacrifice to give thanks to me, you must do it in a way that is acceptable. 30 Eat all of the meat that same day and don't save any for the next day. I am the Lord your God!
31 Obey my laws and teachings—I am the Lord. 32-33 I demand respect from the people of Israel, so don't disgrace my holy name. Remember—I am the one who chose you to be priests and rescued all of you from Egypt, so that I would be your Lord.
1 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
2 „Piekodini Āronam un viņa dēliem, ka tiem būs sargāties no Israēla bērnu svētām dāvanām, ko tie Man svētī, ka tie nesagāna manu svēto vārdu; —Es esmu tas Kungs.
3 Saki tiem: Ikviens no jūsu pēcnākamiem uz paaudžu paaudzēm, kas ko no sava pieliek pie tām svētām dāvanām, ko Israēla bērni atnes kā svētu upuri tam Kungam, lai ar to kļūtu svēts, tomēr būdams nešķīsts, tad tāds cilvēks ir izdeldējams no mana vaiga; —Es esmu tas Kungs!
4 Ikviens no Arona cilts, kam ir spitālība vai dzimuma orgānu slimība, tas lai neēd no svētā upura, līdz kāmēr viņš kļūst šķīsts. Kas ko aizkar, kas ar mironi palicis nešķīsts, vai tādu, kam guļot notek sēkla,
5 Vai ja kāds aizkāris kādu rāpuli un tāpēc kļuvis nešķīsts, vai arī kādu cilvēku, no kā tas pats kļuvis nešķīsts ar kaut kādu nešķīstību, kas viņam ir,
6 Tad tas, kas aizkāris ko tādu, ir kļuvis nešķīsts līdz vakaram, un viņš nedrīkst nekā ēst no svētām dāvanām, tekāms viņš nav mazgājis savu miesu ūdenī.
7 Pēc saules rieta tanī laikā viņš ir atkal kļuvis šķīsts, un pēc tam viņš var ēst no svētām dāvanām, jo tā ir viņa barība.
8 Maitu vai saplosītu gaļu lai tas neēd, jo ar to viņš kļūst nešķīsts; —Es esmu tas Kungs.
9 Tāpēc lai tie tur manus noteikumus, lai neuzkrautu sev grēku un to dēļ nemirtu, jo viņi ar tiem sagandējas; —Es esmu tas Kungs, kas tos dara svētus!“ —
10 Nevienam svešiniekam nebūs ēst no svētītā: nedz piedzīvotājam pie priestera, nedz arī algādzim nebūs ēst no svētītā.
11 Bet ja priesteris ir par savu naudu nopircis kādu vergu, tam būs no tā ēst; tāpat arī viņa namā dzimušais vergs, tie visi lai ēd no viņa maizes.
12 Bet ja priestera meita iziet pie sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no svētā cilājamā upura.
13 Bet ja priestera meita kļuvusi atraitne vai tikusi atstādināta, un viņai nav pēcnācēju, un tā atgriežas atpakaļ sava tēva namā, tad viņa drīkst kā savā jaunības laikā ēst sava tēva maizi, bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst.
14 Un ja kas nezinādams ēdīs no svētītās maizes, tam pie tās jāpieliek piektā daļa un jāatdod priesterim kopā ar svētīto.
15 Un priesteriem nebūs sagandēt Israēla bērnu svētītās devas, ko tie devuši tam Kungam kā cilājamo upuri,
16 Ka viņi sev neuzliek noziegumu un apgrēcību, ēzdami savas svētītās dāvanas, jo Es esmu tas Kungs, kas viņus dara svētus.“
17 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
18 „Saki Aronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem, tiem pieko-dinādams: Ja kas no Israēla nama un no svešiniekiem, kas piedzīvo Israēlā, gribētu nest savu dāvinājuma upuri, vai nu tas būtu, izpildot kādu no saviem solījumiem, vai ari savas labprātības skubināts, lai to pienestu tam Kungam kā dedzināmo upuri,
19 Kāds Viņam labi patiktu, tas laiņem nevainojamu vīriešu kārtas dzīvnieku no vēršiem, no avīm vai no kazām.
20 Bet dzīvnieku, kam kāda vaina, to jūs nedrīkstat nest, jo tas nebūs patīkams no jums.
21 Un ja kas tam Kungam grib ziedot pateicības upuri, lai piepildītu sevišķu solījumu, vai ja to dara no laba prāta, vai ņem to no liellopiem, vai no sīklopiem, tad tam būs būt bez vainas, ka tas lai būtu patīkams, bet kas ar kādu vainu, —tāds nevar labpatikt.
22 Ja tas ir akls vai ar salauztiem locekļiem, vai sakropļots, vai ar strutu pilniem augoņiem, vai aplipis ar kraupi, vai ar ļaunām ēdēm, tad tādus dzīvniekus jums nebūs pienest tam Kungam upurēt, un no tiem jums nebūs tam Kungam likt uz altāra uguns upuri.
23 Bet vērsi vai avi, kam visai gari vai visai īsi locekļi, tādu jūs varat sataisīt par labprātības upuri, bet tāds nebūs patīkams kā solījuma upuris.
24 Bet dzīvnieku, kam pauti saspiesti vai sadauzīti, vai nogriezti, vai kas ir rāmīts, jums nebūs pienest un upurēt tam Kungam; tādas lietas jūs savā zemē nedariet.
25 Arī no svešinieka rokas jums nekā nebūs atnest no visādiem tādiem dzīvniekiem un tos upurēt savam Dievam par barību, jo tādiem ir rāmīšanas pazīmes, tiem ir vaina, un tie nebūs patīkami kā dāvana no jums.“
26 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
27 „Kad vērsis vai avs, vai kazlēns piedzimst, un ja tie ir palikuši septiņas dienas pie mātes, tad atšķirti, tādi astotajā dienā vai vēlāk būs labi patīkami kā uguns upuri, pienesti tam Kungam.
28 Liellopu vai avi jums nav atļauts nokaut līdz ar šā dzīvnieka augli vienā un tanī pašā dienā.
29 Un kad jūs upurējat kaujamo pateicības upuri tam Kungam, tad upurējiet to tā, ka tas būtu patīkams dāvinājums no jums.
30 Tanī pat dienā tas ir apēdams, neatliciniet neko līdz rītam; —Es esmu tas Kungs!
31 Ievērojiet manas pavēles un tās izpildiet; —Es esmu tas Kungs!
32 Un nepulgojiet manu svēto vārdu, bet gādājiet, ka Es tieku turēts svēts Israēla bērnu vidū; —Es esmu tas Kungs, kas dara jūs svētus,
33 Tas, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jūs vienīgi piederētu Dievam; —Es esmu tas Kungs!“
