Jehu Kills All of Ahab's Descendants
1 Ahab still had 70 descendants living in Samaria. So Jehu wrote a letter to each of the important leaders and officials of the town, and to those who supported Ahab. In the letters he wrote:
2 Your town is strong, and you're protected by chariots and an armed cavalry. And I know that King Ahab's descendants live there with you. So as soon as you read this letter, 3 choose the best person for the job and make him the next king. Then be prepared to defend Ahab's family.
4 The officials and leaders read the letters and were very frightened. They said to each other, “Jehu has already killed King Joram and King Ahaziah! We have to do what he says.” 5 The prime minister, the mayor of the city, as well as the other leaders and Ahab's supporters, sent this answer to Jehu, “We are your servants, Your Majesty, and we will do whatever you tell us. But it's not our place to choose someone to be king. You do what you think is best.”
6 Jehu then wrote another letter which said, “If you are on my side and will obey me, then prove it. Bring me the heads of the descendants of Ahab! And be here in Jezreel by this time tomorrow.”
The 70 descendants of King Ahab were living with some of the most important people of the city. 7 And when these people read Jehu's second letter, they called together all 70 of Ahab's descendants. They killed them, put their heads in baskets, and sent them to Jezreel.
8 When Jehu was told what had happened, he said, “Put the heads in two piles at the city gate, and leave them there until morning.”
9 The next morning, Jehu went out and stood where everyone could hear him, and he said, “You people are not guilty of anything. I'm the one who plotted against Joram and had him killed. But who killed all these men? 10 Listen to me. Everything the Lord's servant Elijah promised about Ahab's family will come true.”
11 Then Jehu killed the rest of Ahab's relatives living in Jezreel, as well as his highest officials, his priests, and his closest friends. No one in Ahab's family was left alive in Jezreel.
12-13 Jehu left for Samaria, and along the way, he met some relatives of King Ahaziah of Judah at a place where shepherds meet. He asked, “Who are you?”
“We are relatives of Ahaziah,” they answered. “We're going to visit his family.”
14 “Take them alive!” Jehu said to his officers. So they grabbed them and led them to the well near the shepherds' meeting place, where they killed all 42 of them.
15 As Jehu went on, he saw Jehonadab son of Rechab coming to meet him. Jehu greeted him, then said, “Jehonadab, I'm on your side. Are you on mine?”
“Yes, I am.”
“Then give me your hand,” Jehu answered. He helped Jehonadab into his chariot 16 and said, “Come with me and see how faithful I am to the Lord.”
They rode together in Jehu's chariot 17 to Samaria. Jehu killed everyone there who belonged to Ahab's family, as well as all his officials. Everyone in his family was now dead, just as the Lord had promised Elijah.
Jehu Kills All the Worshipers of Baal
18 Jehu called together the people in Samaria and said:
King Ahab sometimes worshiped Baal, but I will be completely faithful to Baal. 19 I'm going to offer a huge sacrifice to him. So invite his prophets and priests, and be sure everyone who worships him is there. Anyone who doesn't come will be killed.
But this was a trick—Jehu was really planning to kill the worshipers of Baal. 20 He said, “Announce a day of worship for Baal!” After the day had been announced, 21 Jehu sent an invitation to everyone in Israel. All the worshipers of Baal came, and the temple was filled from one end to the other. 22 Jehu told the official in charge of the sacred robes to make sure that everyone had a robe to wear.
23 Jehu and Jehonadab went into the temple, and Jehu said to the crowd, “Look around and make sure that only the worshipers of Baal are here. No one who worships the Lord is allowed in.” 24 Then they began to offer sacrifices to Baal.
Earlier, Jehu had ordered 80 soldiers to wait outside the temple. He had warned them, “I will get all these worshipers here, and if any of you let even one of them escape, you will be killed instead!”
25 As soon as Jehu finished offering the sacrifice, he told the guards and soldiers, “Come in and kill them! Don't let anyone escape.” They slaughtered everyone in the crowd and threw the bodies outside. Then they went back into the temple 26 and carried out the image of Baal. They burned it 27 and broke it into pieces, then they completely destroyed Baal's temple. And since that time, it's been nothing but a public toilet.
28 That's how Jehu stopped the worship of Baal in Israel. 29 But he did not stop the worship of the gold statues of calves at Dan and Bethel that Jeroboam had made for the people to worship.
30 Later the Lord said, “Jehu, you have done right by destroying Ahab's entire family, just as I had planned. So I will make sure that the next four kings of Israel will come from your own family.”
31 But Jehu did not completely obey the commands of the Lord God of Israel. Instead, he kept doing the sinful things that Jeroboam had caused the Israelites to do.
Jehu Dies
32 In those days the Lord began to reduce the size of Israel's territory. King Hazael of Syria defeated the Israelites and took control 33 of the regions of Gilead and Bashan east of the Jordan River and north of the town of Aroer near the Arnon River. This was the land where the tribes of Gad, Reuben, and Manasseh had once lived.
34 Everything else Jehu did while he was king, including his brave deeds, is written in The History of the Kings of Israel. 35 Jehu died and was buried in Samaria, and his son Jehoahaz became king. 36 Jehu had ruled Israel 28 years from Samaria.
1 Un Ahabam bija Samarijā septiņdesmit dēli, un Jehus rakstīja vēstules un sūtīja tās Jezreēlas virsa šiem Samarijā, arī dzimšu vecajiem un ķēnišķīgo prinču audzinātājiem ar šādu saturu:
2 „Un nu tagad, kad jums pienāks šī vēstule, un ja tolaik jūsu kunga dēli ir pie jums un jums ir arī rati un zirgi, nocietinātas pilsētas un bruņas,
3 Tad izvēlieties pašu labāko un taisnīgāko no sava kunga dēliem un sēdiniet viņu viņa tēva tronī un kafojiet par sava kunga namu!“
4 Bet tie bija augstākā mērā izbijušies un sacīja: „Redzi, viņa priekšā nav pastāvējuši divi ķēniņi, kā tad lai mēs pastāvam?“
5 Un tas, kufš bija iecelts pār ķēniņa pili, pilsētas pārzinis, vecaji un audzinātāji nosūtīja Jehum sekojošu vēstījumu: „Mēs esam tavi kalpi, un mēs visu tā darīsim, kā tu mums liksi visās lietās, bet mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari tu to, kas labpatīk tavām acīm!“
6 Tad Jehus rakstīja viņiem otru vēstuli, kura tā skanēja: „Ja jūs nostā-jaties manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad, ņemiet šo vīru, jūsu kunga dēlu, galvas un ierodieties pie manis rītdien ap šo laiku Jezreēlā.“ Pavisam ķēniņa dēlu bija skaitā septiņdesmit, kas bija nodoti pilsētas varas vīriem, kuri tos audzināja.
7 Un notika, kad šī vēstule pie viņiem atnāca, tad tie ņēma ķēniņa dēlus un noslepkavoja visus septiņdesmit; tie ielika viņu galvas grozos un nosūtīja viņam uz Jezreēlu.
8 Kad nu vēstnesis atnāca un viņam paziņoja, ka tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš pavēlēja: „Lieciet tās divās grēdās pie vārtu ieejas līdz rītam!“
9 Bet nākamā rītā, kad viņš izgāja ārā, tad viņš tur nostājās un sacīja visai tautai: „Jūs esat taisni! Jo, redzi, es esmu tas, kas sacēlies pret savu kungu un viņu nogalinājis, bet kurš ir šos visus noslepkavojis?
10 Tāpēc atzīstiet, ka nekas no tā Kunga vārda nekrīt zemē, no tā, ko tas Kungs ir runājis par Ahaba namu, jo tas Kungs ir darījis to, ko Viņš ir runājis ar sava kalpa Elijas starpniecību.“
11 Pēc tam Jehus lika visus, kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama, nogalināt, ir visus viņa dižvīrus, ir viņa paziņas, un ir viņa priesterus, līdz kamēr neviens vairs nepalika pāri.
12 Un Jehus cēlās un gāja un nonāca Samarijā. Kad tas ceļā nonāca Bet-Eked-Haroimā,
13 Tad viņš sastapa Jūdas ķēniņa Ahasjas brāļus, un viņš tiem jautāja: „Kas jūs tādi esat?“ Un viņi atbildēja: „Mēs esam Ahasjas brāļi, un mēs esam nonākuši, lai aplūkotu, vai ķēniņa dēliem un mūsu pavēlnieces dēliem labi klājas.“
14 Tad viņš deva pavēli „Sagrābiet viņus dzīvus!“ Un tie viņus sagrāba dzīvus un tos noslepkavoja pie Bet-Ekedas ūdens tvertnes, četrdesmit divus vīrus, un nevienu no tiem neatstāja dzīvu.
15 Kad viņš no turienes aizgāja, tad viņš sastapa Jonadabu, Rekaba dēlu, kufš nāca pretī un sveicināja, bet viņš tam jautāja „Vai tava sirds ir taisna pret manu sirdi, kā mana sirds jūt taisnīgi pret tevi?“ Kad nu Jonadabs atbildēja: „Tā ir!“ tad Jehus sacīja: „Ja tas tā patiesi ir, tad dod man savu rokul“ Un tas deva viņam savu roku, un Jehus lika viņam iekāpt pie sevis ratos.
16 Un viņš sacīja: „Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par to Kungu!“ Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos.
17 Un kad viņš nonāca Samarijā, tad viņš apkāva visus, kas bija vēl Ahabam atlikušies Samarijā, tiekam viņš tos izdeldēja no zemes, kā tā Kunga vārds bija ar Elijas muti sacījis.
18 Un Jehus sapulcināja itin visu tautu un tiem sacīja: „Ahabs ir mazliet kalpojis Baālam, bet es tam kalpošu daudz lielākā mērā.
19 Un tāpēc tagad saaiciniet visus Baāla praviešus un visus viņa kalpus un visus viņa priesterus pie manis, lai neviens neatraujas, jo man ir jāupurē Baālam liels kaujamais upuris; tas, kurš iztrūks, tas nepaliks dzīvs!“ Bet Jehus to darīja ar viltību, lai Baāla kalpus izdeldētu.
20 Tad Jehus pavēlēja „Sasauciet svētku sanāksmi Baālam!“ Un tie to sasauca.
21 Tad Jehus izsūtīja vēstnešus pa visu Israēlu, un visi Baāla kalpi ieradās, un neviens neiztrūka, kurš nebūtu nācis, un tie devās Baāla namā, un Baāla nams bija stāvgrūdām pilns no viena gala līdz otram.
22 Tad viņš sacīja tam, kas bija pārzinis pār drēbju noliktavu: „Izsniedz drēbes un apģērb visus Baāla kalpus!“ Kad nu viņš drēbes bija izsniedzis,
23 Tad Jehus un Jonadabs, Rekaba dēls, gāja Baāla templī, un viņš sacīja Baāla kalpiem: „Iztaujājiet un raugiet, lai šeit nebūtu kopā ar jums it neviena no Dieva tā Kunga kalpiem, bet lai Baāla kalpi te būtu atrodami vieni paši!“
24 Kad viņi nāca, lai sagatavotu kaujamos upurus un dedzināmos upurus, tad Jehus novietoja ārā astoņdesmit turus, kuriem viņš sacīja: „Tas vīrs, kas ļaus no tiem vīriem, kurus es nododu jūsu rokās, kaut vienam vienīgam izbēgt, tā dzīvība lai ir izbēgušā dzīvības vietā!“
25 Un notika, kad dedzināmais upuris bija pabeigts, ka Jehus pavēlēja sargu vienībai un virsniekiem: „Ejiet un kaujiet tos zemē, neviens nedrīkst iz-bēgt!“ Un tie tos nokāva ar zobena asmeni, un sargu vienība un vipsnieki izsvieda tos ārā un ielauzās pašā Baāla namā,
26 Un iznesa Baāla namā uzceltos stabus un tos sadedzināja.
27 Un viņi sadragāja Baālam uzcelto tēlu, noplēsa Baāla templi un no tā iztaisīja atejas bedri, kas ir tur palikusi līdz šai dienai.
28 Tā Jehus iznīcināja kalpošanu Baālam Israēla vidū.
29 Tikai no Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, kas bija Israēlu pavedinājis grēkot, Jehus nenovērsās, proti, no zelta teļu dievināšanas, kuji bija uzstatīti Bētelē un Danā.
30 Un tas Kungs sacīja Jehum: „Tāpēc, ka tev ir bijis labs prāts visu darīt, kas Man patīk, jo tu esi visu to izpildījis, kas bija manā sirds padomā, pie Ahaba nama, tad taviem pēcnācē-jiem no tevis līdz ceturtajam augumam ir jāsēž Israēla tronī!“
31 Bet Jehus necentās staigāt tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirds prātu, jo viņš neatstājās no Jerobeāma grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot.
32 Tanī laikā tas Kungs sāka samazināt Israēlu, jo Hazaēls viņu sakāva visos robežu novados, un atņēma Israēlam,
33 Sākot no Jardānas austrumu virzienā, visu Gileādā zemi, Gada, Rūbena un Manases cilšu apgabalus, sākot no Aroēras, kas ir pie Arnonas upes, un arī Gileādu un Basanu.
34 Un kas vēl par Jehu stāstāms, un visi tie darbi, ko viņš bija darījis, un visi viņa varoņdarbi, tas, kā jau zināms, ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
35 Kad nu Jehus apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka Samarijā, un Joahass, viņa dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā.
36 Bet laiks, cik ilgi Jehus valdīja kā ķēninš pār Israēlu Samarijā, bija divdesmit astoņi gadi.
