Foreigners Are Sent Away
1 On that day when the Law of Moses was read aloud to everyone, it was discovered that Ammonites and Moabites were forbidden to belong to the people of God. 2 This was because they had refused to give food and water to Israel and had hired Balaam to call down a curse on them. However, our God turned the curse into a blessing. 3 Following the reading of the Law of Moses, the people of Israel started sending away anyone who had any foreign ancestors.
Nehemiah Makes Other Changes
4 The priest Eliashib was a relative of Tobiah and had earlier been put in charge of the temple storerooms. 5 So he let Tobiah live in one of these rooms, where all kinds of things had been stored—the grain offerings, incense, utensils for the temple, as well as the tenth of the grain, wine, and olive oil that had been given for the use of the Levites, singers, and temple guards, and the gifts for the priests.
6 This happened in the thirty-second year that Artaxerxes ruled Babylonia. I was away from Jerusalem at the time, because I was visiting him. Later I received permission from the king 7 to return to Jerusalem. Only then did I find out that Eliashib had done this terrible thing of letting Tobiah have a room in the temple. 8 It upset me so much that I threw out every bit of Tobiah's furniture. 9 Then I ordered the room to be cleaned and the temple utensils, the grain offerings, and the incense to be brought back into the room.
10 I also found out that the temple singers and several other Levites had returned to work on their farms, because they had not been given their share of the harvest. 11 I called the leaders together and angrily asked them, “Why is the temple neglected?” Then I told them to start doing their jobs. 12 After this, everyone in Judah brought a tenth of their grain, wine, and olive oil to the temple storeroom. 13 Finally, I appointed three men with good reputations to be in charge of what was brought there and to distribute it to the others. They were Shelemiah the priest, Zadok the teacher of the Law, and Pedaiah the Levite. Their assistant was Hanan, the son of Zaccur and the grandson of Mattaniah.
14 I pray that my God will remember these good things that I have done for his temple and for those who worship there.
The Sabbath
15 I also noticed what the people of Judah were doing on the Sabbath. Not only were they trampling grapes to make wine, but they were harvesting their grain, grapes, figs, and other crops, and then loading these on donkeys to sell in Jerusalem. So I warned them not to sell food on the Sabbath. 16 People who had moved to Jerusalem from the city of Tyre were bringing in fish and other things to sell there on the Sabbath. 17 I got angry and said to the leaders of Judah, “This evil you are doing is an insult to the Sabbath! 18 Didn't God punish us and this city because our ancestors did these very same things? And here you are, about to make God furious again by disgracing the Sabbath!”
19 I ordered the gates of Jerusalem to be closed on the eve of the Sabbath and not to be opened until after the Sabbath had ended. Then I put some of my own men in charge of the gates to make certain that nothing was brought in on the Sabbath. 20 Once or twice some merchants spent the night outside Jerusalem with their goods. 21 But I warned them, “If you do this again, I'll have you arrested.” From then on, they did not come on the Sabbath. 22 I ordered the Levites to make themselves holy and to guard the gates on the Sabbath, so that it would be kept holy.
God is truly merciful, and I pray that he will treat me with kindness and bless me for doing this.
Mixed Marriages
23 I discovered that some Jewish men had married women from Ashdod, Ammon, and Moab. 24 About half of their children could not speak Hebrew—they spoke only the language of Ashdod or some other foreign language. 25 So in my anger, I called down curses on those men. I had them beaten and even pulled out the hair of some of them. Then I made them promise:
In the name of God we solemnly promise not to let our sons and daughters marry foreigners. 26 God dearly loved King Solomon of Israel and made him the greatest king on earth, but Solomon's foreign wives led him into sin. 27 So we will obey you and not rebel against our God by marrying foreign women.
28 Jehoiada, the son of the high priest Eliashib, had a son who had married a daughter of Sanballat from Horon, and I forced his son to leave.
29 I pray that God will punish them for breaking their priestly vows and disgracing the Levi tribe.
30 Then I made sure that the people were free from every foreign influence, and I assigned duties for the priests and Levites. 31 I also arranged for the people to bring firewood to the altar each day and for them to bring the first part of their harvest to the temple.
I pray that God will bless me for the good I have done.
1 Tajā pašā dienā tika nolasīta Mozus grāmata skaļā balsī, un tur stāvēja rakstīts, ka neviens amonietis nedz moābietis nedrīkst nekad nekādā ziņā tikt uzņemts Dieva draudzē,
2 Jo viņi nebija nākuši pretim Israēla bērniem ar maizi un ūdeni un bija salīguši Bileāmu pret viņiem, lai viņus lādētu, bet mūsu Dievs pārvērta lāstu par svētību.
3 Un kad viņi dzirdēja bauslību, viņi nošķīra visus tos, kas bija svešas vai jauktas izcelsmes, no Israēla.
4 Bet jau pirms tam priesteris Ēljašibs, kas bija iecelts par pārzini Dieva nama telpām, kāds Tobijas tuvinieks,
5 Bija iekārtojis viņam lielu telpu, kur agrāk novietoja ēdamos upujus, vīraku un traukus un desmito tiesu no labības un vīnogu sulas un eļļas, to, kas bija paredzēts Ievītiem, dziedātājiem un vārtu sargiem, un nodevas priesteriem.
6 Bet kamēr tas bija noticis, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa valdīšanas trīsdesmit otrā gadā es biju devies pie ķēniņa viņa pilī un galmā. Kad pēc kāda laika es lūdzu atvaļinājumu no ķēniņa
7 Un atkal nonācu Jeruzālemē, tad es atklāju to nelietību, ko Ēljašibs bija darījis Tobijas labā, iekārtojot viņam telpu Dieva nama pagalmos.
8 Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā no tās telpas
9 Un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamajam upurim un vīrāku.
10 Es ari uzzināju, ka Ievītiem nodevas nav nodotas, tā ka Ievīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu.
11 Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju; „Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?“ Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā.
12 Kad nu pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas,
13 Tad es iecēlu kā mantziņus pār noliktavām priesteri Šelemju, rakstvedi Cadoku un no Ievītiem Pedaju un kā viņu palīgu Hananu, Zakura dēlu, kas bija Matanjas dēls, jo viņus uzskatīja par uzticīgiem, un viņu pienākums tagad bija kārtot sadali saviem brāļiem.
14 Piemini mani par to, mans Dievs, un neizdeldē no laužu piemiņas manus labos darbus, kupus esmu darījis sava Dieva nama un tā apkalpes labā!
15 Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; ari vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces.
16 Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē.
17 Tad es bāros ar Jūdas labiešiem un sacīju viņiem: „Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu?
18 Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!“
19 Un kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā.
20 Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes.
21 Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: „Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!“ Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā.
22 Tad es sacīju Ievītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini ari to, manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc savas lielās žēlsirdības!
23 Tajās dienās es redzēju arī jūdus, kas bija apprecējuši asdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas.
24 Viņu bērni runāja pa pusei asdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet saprata tikai attiecīgās iezemiešu tautas valodu.
25 Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva: „Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām!
26 Vai Salamans, Israēla ķēniņš, nekrita grēkā tieši šādu sievu dēļ? Tiešām, starp daudzām tautām nebija tautas ar tādu ķēniņu kā viņš, un viņš bija sava Dieva iemīļots, un Dievs iecēla viņu par ķēniņu visā Israēlā, un tomēr svešinieku sievas pat viņu ievilināja grēkā.
27 Un tagad nu mums jādzird par jums, ka jūs atļaujaties sev to pašu netaisnību un, precēdami svešas sievas, kļūstat neuzticīgi mūsu Dievam.“
28 Un viens no augstā priestera Jojadas, Eljašiba dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots; tādēļ es viņu aizraidīju prom no savas tuvākās apkārtnes.
29 Piemini viņiem, mans Dievs, to, ka viņi visvairāk ir aptraipījuši priesteru kārtas godu un lauzuši derību, ko Tu esi noslēdzis ar priesteriem un Ievītiem.
30 Tā es šķīstīju viņus no visa svešā, un es noteicu priesteriem un Ievītiem no jauna viņu pienākumus katram savā darbā,
31 Un es nokārtoju par jaunu malkas piegādi noteiktos laikos un pirmo augļu pienešanas kārtību. „Piemini to, mans Dievs, man par labu!“
