A Cooking Pot
1 Nine years after King Jehoiachin and the rest of us had been led away as prisoners to Babylonia, the Lord spoke to me on the tenth day of the tenth month. He said:
2 Ezekiel, son of man, write down today's date, because the king of Babylonia has just begun attacking the city of Jerusalem. 3 Then tell my rebellious people:
“Pour water in a cooking pot
and set it over a fire.
* 4 Throw in the legs and shoulders
of your finest sheep
and put in the juicy bones.
5 Pile wood underneath the pot,
and let the meat and bones
boil until they are done.”
6 These words mean that Jerusalem is doomed! The city is filled with murderers and is like an old, rusty pot. The meat is taken out piece by piece, and no one cares what happens to it. 7 The people of Jerusalem murdered innocent people in the city and didn't even try to cover up the blood that flowed out on the hard ground. 8 But I have seen that blood, and it cries out for me to take revenge.
9 I, the Lord God, will punish that city of violence! I will make a huge pile of firewood, 10 so bring more wood and light it. Cook the meat and boil away the broth to let the bones scorch. 11 Then set the empty pot over the hot coals until it is red-hot. That will clean the pot and burn off the rust. 12 I've tried everything else. Now the rust must be burned away.
13 Jerusalem is so full of sin and evil that I can't get it clean, even though I have tried. It will stay filthy until I let loose my fierce anger against it. 14 That time will certainly come! And when it does, I won't show the people of Jerusalem any pity or change my mind. They must be punished for the evil they have done. I, the Lord God, have spoken.
Ezekiel's Wife Dies
15 The Lord said, 16 “Ezekiel, son of man, I will suddenly take the life of the person you love most. But I don't want you to complain or cry. 17 Mourn in silence and don't show that you are grieving. Don't remove your turban or take off your sandals; don't cover your face to show your sorrow, or eat the food that mourners eat.”
18 One morning, I was talking with the people as usual, and by sunset my wife was dead. The next day I did what the Lord had told me, 19 and when people saw me, they asked, “Why aren't you mourning for your wife?”
20 I answered:
The Lord God says 21 he is ready to destroy the temple in which you take such pride and which makes you feel so safe. Your children who now live in Jerusalem will be killed. 22 Then you will do the same things I have done. You will leave your face uncovered and refuse to eat the food that mourners usually eat. 23 You won't take off your turbans and your sandals. You won't cry or mourn, but all day long you will go around groaning because of your sins.
24 I am a warning sign—everything I have done, you will also do. And then you will know the Lord God has made these things happen.
25 The Lord said, “Ezekiel, I will soon destroy the temple that makes everyone feel proud and safe, and I will take away their children as well. 26 On that same day, someone will escape from the city and come to tell you what has happened. 27 Then you will be able to speak again, and the two of you will talk. You will be a warning sign to the people, and they will know that I am the Lord.”
1 „Devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā man atklājās šādā veidā tā Kunga vārds un man sacīja:
2 Cilvēka bērns, pieraksti sev dienas vārdu, šīs dienas vārdu, jo taisni šodien Bābeles ķēniņš ir pienācis tuvu klāt Jeruzālemei un uzsācis tās aplenkšanu.
3 Stāsti šai nepaklausīgajai ciltij šādu līdzību: Tā saka Dievs tas Kungs: Liec podu uz uguns, uzliec to labi un ielej arī ūdeni.
4 Ieliec tajā arī visus gaļas gabalus, tikai labus, cisku un plecu, un pildi to ar izlasītiem kauliem.
5 Ņem vienu no labajām avīm, iekurini zem kauliem podā uguni ar malku, lai krietni vārās, lai kauli labi izvārās.“
6 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai asins aptraipītai pilsētai, šim sarūsējušam podam, ko rūsa neatstāj! Izņem pa vienam gabalu pa gabalam ārā no tā bez izvēles,
7 Jo pilsētas izlietās asinis ir vēl tās vidū, viņa tās izlējusi uz kailas klints un ne uz zemes, kur tās varētu pārklāties ar zemi.
8 Lai parādītu savas dusmas un vēlāk atriebtos, Es arī liku visām tās izlietajām asinīm tecēt uz klints un nevis uz zemes, lai tās paliek neapraustas.“
9 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai ar asinīm aptraipītai pilsētai! Arī Es sakraušu ugunskuram lielu malkas grēdu!
10 Atnes daudz malkas, iekurini uguni, izvāri gaļu, savāri labi arī viru un pieliec smaržīgu sāli un garšas vielas, ari kauli labi lai savārās līdz pat piedegšanai.
11 Pēc tam liec tukšo podu tieši uz gailošām, kvēlojošām oglēm, lai tā vaŗš sakarst, netīrumi nodeg un iztvaiko un tā rūsa nozūd.
12 Bet veltīgas pūles: rūsa nepazūd, tā paliek uz tā sienām arī ugunī.
13 Tavas kauna pilnās nešķīstības dēļ, tāpēc ka Es tevi gribēju šķīstīt, bet tu nekļuvi šķīsta, tad arī turpmāk tu nebūsi vairs šķīsta, kamēr Es nebūšu apmierinājis savas dusmas, tās izgāzdams pār tevi.
14 Es, tas Kungs, to sacīju, un tā tas arī notiks; Es to piepildīšu bez žēlastības un līdzcietības, bez kādas saudzības, un Es no tā neatkāpšos. Tevi tiesās pēc tavām gaitām un visiem taviem darbiem,“ tā saka Dievs tas Kungs.
15 Atkal manā garā izrosījās tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
16 „Cilvēka bērns, redzi, Es atņemšu tev tavu acu prieku un jaukumu ar nejaušu gadījumu. Bet tev nebūs skumt un raudāt nedz asaras izliet.
17 Klusībā tu vari nopūsties, bet nerīko sēru atceri. Uzliec savu galvas segu un apvelc savas kurpes kājās. Neaizklāj ar aizsegu savu bārdu un neēd to sēru maizi, ko tev piesūta.“
18 No rīta Es vēl runāju uz tautu, bet vakarā jau nomira mana sieva. Un es darīju nākošā rītā, kā man bija pavēlēts.
19 Kad tauta man jautāja: Vai tu mums nepaskaidrosi, kāda tam nozīme mums, ka tu tā rīkojies?“
20 Tad es tiem atbildēju: „Tā Kunga vārds atklājās man un sacīja:
21 Saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ļaušu likt negodā savu svētnīcu, jūsu lepnumu, jūsu acu jaukumu, jūsu sirds prieku. Jūsu dēli un meitas, kufus jūs tur atstājāt, kritīs zobenam par upuri.
22 Tad jūs darīsit tā, kā es daru: jūs seju neapsegsit un sēru maizi, ko jums piesūta, neēdīsit.
23 Jūsu galvas sega būs jums galvā, un jūsu kurpes kājās, un jūs neskumsit un neraudāsit, bet sabruksit savu noziegumu apziņā un nopūtīsities cits par citu.
24 Tā jums būs Ecēchiēls par priekšzīmi, lai jūs darītu, kā viņš darījis, un kad tas notiks, iūs arī atzīsit, ka Es esmu Dievs tas Kungs.
25 Un tu, cilvēka bērns, ievērolabi: tanī dienā, kad Es tiem atņemšu viņu stipro nocietinājumu, viņu lepnumu un prieku, viņu acu jaukumu un prieku, viņu sirds ilgas un cerības un viņu dēlus un meitas,
26 Tanī dienā ieradīsies pie tevis kāds bēglis, kas būs izglābies, lai tev pašam to pastāstītu.
27 Tanī pašā dienā tava mute atdarīsies reizē ar bēgļa ierašanos, un tu atkal runāsi un nebūsi vairs mēms. Tā tu būsi tiem par paraugzīmi, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“
