A Warning for the People of Jerusalem
The Lord said:
1 Run for your lives,
people of Benjamin.
Get out of Jerusalem.
Sound a trumpet in Tekoa
and light a signal fire
in Beth-Haccherem.
Soon you will be struck
by disaster from the north.
2 Jerusalem is a lovely pasture,
3 but shepherds will surround it
and divided up,
then let their flocks
eat all the grass.
4 Kings will tell their troops,
“If we reach Jerusalem
in the morning,
we'll attack at noon.
But if we arrive later,
5 we'll attack after dark
and destroy its fortresses.”
6 I am the Lord All-Powerful,
and I will command these armies
to chop down trees
and build a ramp up to the walls
of Jerusalem.
People of Jerusalem,
I must punish you
for your injustice.
7 Evil pours from your city
like water from a spring.
Sounds of injustice and violence
echo within your walls;
victims are everywhere,
wounded and dying.
8 Listen to me,
you people of Jerusalem
and Judah.
I will abandon you,
and your land will become
an empty desert.
9 I will tell your enemies
to leave your nation bare
like a vine stripped of grapes.
I, the Lord All-Powerful,
have spoken.
Jeremiah's Anger
10 I have told the people
that you, Lord,
will punish them,
but they just laugh
and refuse to listen.
11 Your anger against Judah
flames up inside me,
and I can't hold it in
much longer.
The Lord's Anger Will Sweep Everyone Away
The Lord answered:
Don't hold back my anger!
Let it sweep away everyone—
the children at play
and all adults,
young and old alike.
12 I'll punish the people of Judah
and give to others
their houses and fields,
as well as their wives.
I, the Lord, have spoken.
13 Everyone is greedy and dishonest,
whether poor or rich.
Even the prophets and priests
cannot be trusted.
14 All they ever offer
to my deeply wounded people
are empty hopes for peace.
15 They should be ashamed
of their disgusting sins,
but they don't even blush.
And so, when I punish Judah,
they will end up on the ground,
dead like everyone else.
I, the Lord, have spoken.
The People of Judah Rejected God's Way of Life
16 The Lord said:
My people, when you stood
at the crossroads,
I told you, “Follow the road
your ancestors took,
and you will find peace.”
But you refused.
17 I also sent prophets
to warn you of danger,
but when they sounded the alarm,
you paid no attention.
18 So I tell all nations on earth,
“Watch what I will do!
19 My people ignored me
and rejected my laws.
They planned to do evil,
and now the evil they planned
will happen to them.”
20 People of Judah,
you bring me incense from Sheba
and spices from distant lands.
You offer sacrifices of all kinds.
But why bother?
I hate these gifts of yours!
21 So I will put stumbling blocks
in your path,
and everyone will die,
including parents and children,
neighbors and friends.
An Army from the North
22 The Lord said,
“Look toward the north,
where a powerful nation
has prepared for war.
23 Its well-armed troops are cruel
and never show mercy.
Their galloping horses sound
like ocean waves
pounding on the shore.
This army will attack you,
lovely Jerusalem.”
24 Then the people said,
“Just hearing about them
makes us tremble with fear,
and we twist and turn in pain
like a woman giving birth.”
25 The Lord said,
“Don't work in your fields
or walk along the roads.
It's too dangerous.
The enemy is well armed
26 and attacks without warning.
So mourn, my people, as though
your only child had died.
Wear clothes made of sackcloth
and roll in the ash pile.”
The Lord's People Must Be Tested
The Lord said:
27 Jeremiah, test my people
as though they were metal.
28 And you'll find they are hard
like bronze and iron.
They are stubborn rebels,
always spreading lies.
* 29-30 Silver can be purified
in a fiery furnace,
but my people are too wicked
to be made pure,
and so I have rejected them.
1 Bēdziet, Benjamīna bērni, no Jeru-zālemes, pūtiet tauri Tekoā un paceliet karogu Bet-Keremā! Jo nelaime draud no ziemeļiem un liels posts:
2 Es izdeldēšu mīlīgo, izlutināto Ciānas meitu.
3 Tai uzbruks gani ar saviem ganāmiem pulkiem, tie uzcels tai visapkārt teltis un noganīs katrs savu tiesu.
4 „Taisaities uz kajru pret viņiem! Celieties, iesim vēl dienas vidū! Bēdas mums! Vakars jau metas, un ēnas paliek garas.
5 Celieties, iesim naktī un sagrausim viņu skaistos namus!“
6 Jo tā saka tas Kungs Cebaots: „Cērtiet kokus un celiet valni ap Jeru-zalemi!“ Šai pilsētai jātop sodītai, jo tanī valda viscaur varmācība!
7 Kā aka pastāvīgi izverd vēsu un tīru ūdeni, tā šī pilsēta liek no sevis nemitīgi virt savam ļaunumam, tur dzird notiekam varas darbus un netaisnību; ievainojumi un uz miesas uzsistas asins svītras Man tur pastāvīgi ir acu priekšā.
8 Tas tev par biedinājumu, Jeruzāleme, lai manai dvēselei nebūtu jānovēršas no tevis, lai Man tu neesi jāpadara par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotājiem!“
9 Tā saka tas Kungs Cebaots: „Kas Israēlā vēl atlicis, tas jānolasa kā atlikušie augļi no vīna koka! Ķeries pie darba kā vīnogu lasītājs un darbojies nemitīgi kā vīna koku kopējs gar to stīgām!“
10 Jā! Ko Es lai uzrunāju, un pie kā sirdsapziņas Es vēl varētu griezties, lai viņi to ari dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, tā ka tie nevar dzirdēt! Tiešām, tā Kunga vārds ir tiem kļuvis par apsmieklu, tas viņiem nav patīkams!
11 Mani pilda tā Kunga dusmu kvēle, tik ar pūlēm es varu savaldīties! „Lai izlīst tā pār bērniem uz ielas un kopā ar tiem arī pār visu jaunekļu draudzi, jo tā skars vīrus un sievas, vecus un tos, kas pilnas mūža dienas jau nodzīvojuši.
12 Viņu nami pāries citu īpašumā kopā ar tīrumiem un sievām, ja Es izstiepšu savu roku pret šīs zemes iedzīvotājiem!“ —saka tas Kungs.
13 „Jo tie visi ir, no jaunākā līdz vecākajam, mantas kārīgi un no pravieša līdz priesteriem visi nododas meliem.
14 Tie grib manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: Miers, miers! kur miera nav.
15 Tiem būs jāpaliek kaunā, tādēļ ka tie darījuši negantību; un tomēr tie nekaunas, nosarkšanu aiz kauna tie vairs nepazīst. Tādēļ tiem jākrīt, kad vispārīgi notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!“ —saka tas Kungs.
16 Tā saka tas Kungs: „Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus uņ izpētiet, kufš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! Bet tie atbildēja: „Mēs negribam pa to staigāt!
17 Tad Es iecēlu sargus pār tiem ūn atgādināju viņiem: Klausaities uz taures skaņām! Bet tie atbildēja: Mēs negribam klausīties!“
18 Tādēļ klausaities, tautas, un ņem vērā, draudze, kas ar tiem notiks!
19 Klausies, tu zeme! Tagad Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu, tā ir viņu ļauno nodomu alga! Jo tie neklausījās uz maniem vārdiem, un tie ir atmetuši manus baušļus.
20 Kam Man tās dārgās kvēpināmās vielas, kas nāk no Sabas, un smaržīgās niedres no tālajām zemēm? Jūsu dedzināmie upuri Man neiet pie sirds!“
21 Tādēļ saka tas Kungs: „Redzi, Es likšu šai tautai piedauzības akmeņus ceļā; tēvi un dēli klups kopā pār tiem, kaimiņš ar kaimiņu kopā aizies bojā!“
22 Tā saka tas Kungs: „Redzi, nāk tauta no ziemeļu zemes, un stipras tautas milzīgs karaspēks uzsāk savu virzīšanos šurpu no attālākā zemes gala.
23 Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir briesmīgi un nežēlīgi, viņu radāmais troksnis ir kā jūras krākšana, tie jāj ar zirgiem, būdami apbruņoti kā karavīri, un virzās pret tevi, Ciānas meita!“
24 Kad mēs par viņiem dzirdējām, tad nolaidās mums rokas, mūs pārņēma bailes un sāpes kā dzemdētāju sievu!
25 Neeita laukā un nestaigājiet pa lauku ceļiem, jo tur draud ienaidnieka zobens, briesmas visapkārt!
26 Ak, manas tautas meita, apvelc sēru drēbes un nometies pelnos! Sēro kā par vienīgo dēlu smagās sērās! Jo piepeši nāks postītājs pār jums!
27 „Es iecēlu tevi par savas tautas it kā par kāda metalla lējuma pārbaudītāju, lai tu uzzinātu, izpētītu un pārbaudītu tās dzīves ceļus.
28 Savā kopumā viņi ir nepakļāvīgi un pretestības pilni nemiernieki, viņi staigā apkārt un nodarbojas ar aprunāšanu un apmelošanu; savā būtībā tie ir rupjš vara un dzelzs sakausējums un visi kopā nekaunīgi nelieši!“
29 Plēšas gan pūta, bet no uguns iznāca tikai alva; kausētājs bija velti kausējis; sārņi nebija ļāvušies sevi atšķirt.
30 Tāpēc viņus sauc par „bezvērtībā aizmestu sudrabu,“ jo tas Kungs tos ir projām aizmetis.
