1 Then the bones of the dead kings of Judah and their officials will be dug up, along with the bones of the priests, the prophets, and everyone else in Jerusalem 2 who loved and worshiped the sun, moon, and stars. These bones will be scattered and left lying on the ground like trash, where the sun and moon and stars can shine on them.
3 Some of you people of Judah will be left alive, but I will force you to go to foreign countries, and you will wish you were dead. I, the Lord God All-Powerful, have spoken.
The People Took the Wrong Road
4 The Lord said:
People of Jerusalem,
when you stumble and fall,
you get back up,
and if you take a wrong road,
you turn around and go back.
5 So why do you refuse
to come back to me?
Why do you hold so tightly
to your false gods?
6 I listen carefully,
but none of you admit
that you've done wrong.
Without a second thought,
you run down the wrong road
like horses running blindly
into battle.
7 Storks, doves, swallows,
and thrushes
all know when it's time
to fly away for the winter
and when to come back.
But you, my people,
don't know what I demand.
8 You say, “We are wise
because we have the teachings
and laws of the Lord.”
But I say that your teachers
have turned my words
into lies!
9 Your wise men
have rejected what I say,
and so they have no wisdom.
Now they will be trapped
and put to shame;
they won't know what to do.
10 I'll give their wives and fields
to strangers.
Everyone is greedy and dishonest,
whether poor or rich.
Even the prophets and priests
cannot be trusted.
11 All they ever offer
to my deeply wounded people
are empty hopes for peace.
12 They should be ashamed
of the way they live,
but they don't even blush.
And so, when I punish Judah,
they will end up on the ground,
dead like everyone else.
13 I will wipe them out.
They are vines without grapes;
fig trees without figs or leaves.
They have not done a thing
that I told them!
I, the Lord, have spoken.
The People and Their Punishment
14 The people of Judah
say to each other,
“What are we waiting for?
Let's run to a town with walls
and die there.
We rebelled against the Lord,
and we were sentenced to die
by drinking poison.
15 We had hoped for peace
and a time of healing,
but all we got was terror.
16 Our enemies have reached
the town of Dan in the north,
and the snorting of their horses
makes us tremble with fear.
The enemy will destroy Jerusalem
and our entire nation.
No one will survive.”
17 “Watch out!” the Lord says.
“I'm sending poisonous snakes
to attack you,
and no one can stop them.”
Jeremiah Mourns for His People
18 I'm burdened with sorrow
and feel like giving up.
19 In a foreign land
my people are crying.
Listen! You'll hear them say,
“Has the Lord deserted Zion?
Is he no longer its king?”
I hear the Lord reply,
“Why did you make me angry
by worshiping useless idols?”
20 The people complain,
“Spring and summer
have come and gone,
but still the Lord
hasn't rescued us.”
21 My people are crushed,
and so is my heart.
I am horrified and mourn.
22 If medicine and doctors
may be found in Gilead,
why aren't my people healed?
1 „Tanī laikā“, —tā saka tas Kungs, —„izmetīs Jūdas ķēniņu un viņu labiešu kaulus, priesteru un praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus no viņu kapiem,
2 Un tos izsviedīs ārā un izkaisīs pa lauku, lai pār tiem spīd saule, mēness un kopējais zvaigžņu pulks, ko visu tie mīlēja, kam tie kalpoja un sekoja, ko tie meklēja un pielūdza; tos vairs nesavāks un neapglabās, tie kļūs par mēslojumu zemei!
3 Un visi, kas no šās ļaunās cilts vēl pāri palikuši, gribēs labāk mirt nekā dzīvot, lai arī kādā malā tie atrastos, kur Es tos būšu aizdzinis“, —saka tas Kungs Cebaots.
4 „Saki vēl tiem: Tā saka tas Kungs: Kad cilvēks pakrīt, vai tad viņš neceļas vairs augšā? Un kad tas novērsies no ceļa, vai tad viņš negriežas vairs atpakaļ?
5 Kādēļ šī tauta Jeruzālemē nepārtrauktā novirzē vienmēr vēršas no ceļa nost un tik stipri turas pie maldiem u liedzas atgriezties?
6 Es esmu noklausījies un novērojis: tie nerunā patiesību, nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: Ko es esmu darījis? Nē! Visi drāžas savā trauksmē tikai uz priekšu līdzīgi zirgam, kas satrakots traucas kaujā.
7 Pat stārks apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet mana tauta nepazīst tā Kunga tiesas kārtību!
8 Kā jūs varat sacīt: Mēs esam gudri, jo mums ir tā Kunga baušļi! Tas gan! Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem.
9 Apkaunoti stāvēs gudrie, tie būs satraukti un apmulsuši un jutīs sevi apgāztus savos uzskatos; viņi taču bija atteikušies no tā Kunga vārda; kādi gudrības avoti tad nu viņiem vēl ir?
10 Tādēļ Es došu viņu sievas citiem, viņu tīrumus citiem īpašniekiem, jo tie visi, mazi un lieli, ir mantas kāri; no pravieša līdz priesterim tie visi nododas meliem un krāpšanai.
11 Tie grib pavirši dziedināt manas tautas meitas dziļo brūci un saka: Miers, miers! kur taču nav miera.
12 Viņiem būs jāpaliek kaunā, jo tie darījuši nelietību. Tomēr tie nebūt nekaunas, un nosarkt viņi vairs nemāk! Tādēļ tiem jākrīt, kad notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!“ —tā saka tas Kungs.
13 „Kad Es gribu no tiem ievākt ražu“, —saka tas Kungs, —„tad nav tur vīnogu pie vīna koka, un nav vīģu pie vīģes koka, un to lapas ir novītušas. Es sūtīšu ļaudis, kas tos lai novāc!“
14 Ko tad mēs vēl kavējamies? Pulcējieties, dosimies steigšus stiprajās pilsētās, lai tur mirtu! Jo tas Kungs, mūsu Dievs, mums nolēmis nāvi un mūs dzirdinājis ar indīgu dzērienu, tāpēc ka mēs esam grēkojuši pret to Kungu.
15 Mēs cerējām un ceram joprojām j uz mieru, bet nekas labs nenāk; mēs 1 gaidījām, mēs būsim glābti, bet piedzīvo-jām tikai vēl vairāk zaudējumu un baiļu!
16 No Dana puses jau dzirdama viņu zirgu sprauslāšana, visa zeme trīc no viņu ērzeļu zviegšanas. Jā, viņi tuvojas un noēd zemi pliku un aprij tās bagātību, izēd tukšas pilsētas un atstāj badā to iedzīvotājus.
17 Jo redzi, Es sūtu jums virsū čūskas un odzes, vārdošana pret tām nepalīdz, tās jūs tomēr sakodīs!“ —saka tas Kungs.
18 Skumjas nospiež mani, mana sirds ir slima!
19 Klau! Manas tautas meitas vaimanu balss atskan no tālas zemes: „Vai tad tas Kungs nav vairs Ciānā? Vai Ciānas ķēniņa tur vairs nav?“ —„Kādēļ viņi Mani sarūgtinājuši ar saviem dievekļiem, ar beznozīmīgiem svešas zemes elkiem?“
20 „Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!“
21 Es esmu satriekts savas tautas meitas sabrukuma dēļ; es staigāju apkārt noskumis, izbailes mani pārņēmušas!
22 Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā? Jeb tur nav vairs ari neviena ārsta? Kāpēc tad manas tautas meita nav vēl dziedināta?
23 Ak kaut manā galvā būtu ūdens, un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm savas tautas meitas nokautos piederīgos!
