Everything Has Its Time
1 Everything on earth
has its own time
and its own season.
2 There is a time
for birth and death,
planting and reaping,
3 for killing and healing,
destroying and building,
4 for crying and laughing,
weeping and dancing,
5 for throwing stones
and gathering stones,
embracing and parting.
6 There is a time
for finding and losing,
keeping and giving,
7 for tearing and sewing,
listening and speaking.
8 There is also a time
for love and hate,
for war and peace.
What God Has Given Us To Do
9 What do we gain by all our hard work? 10 I have seen what difficult things God demands of us. 11 God makes everything happen at the right time. Yet none of us can ever fully understand all he has done, and he puts questions in our minds about the past and the future. 12 I know the best thing we can do is to always enjoy life, 13 because God's gift to us is the happiness we get from our food and drink and from the work we do. 14 Everything God has done will last forever; nothing he does can ever be changed. God has done all this, so that we will worship him.
15 Everything that happens
has happened before,
and all that will be
has already been—
God does everything
over and over again.
The Future Is Known Only to God
16 Everywhere on earth I saw violence and injustice instead of fairness and justice. 17 So I told myself that God has set a time and a place for everything. He will judge everyone, both the wicked and the good. 18 I know God is testing us to show us that we are merely animals. 19 Like animals we breathe and die, and we are no better off than they are. It just doesn't make sense. 20 All living creatures go to the same place. We are made from earth, and we return to earth. 21 Who really knows if our spirits go up and the spirits of animals go down into the earth? 22 We were meant to enjoy our work, and that's the best thing we can do. We can never know the future.
1 Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
2 Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt; savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut,
3 Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt, savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt;
4 Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks diet;
5 Savā laikā akmeņi jāmet, un savā laikā tie jāsalasa; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
6 Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
7 Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt.
8 Savs laiks paredzēts, kad mīlēt, un savs laiks, kad nīst; savs laiks karam un savs laiks mieram.
9 Bet kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm?
10 Es esmu dziļāk ieskatījies ciešanu pilnā uzdevumā, ko Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar to mocītos.
11 Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu—ne tā iesākumu nedz galu.
12 Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties un labi justies savas dzīves laikā, pievienodams tam tomēr atzinumu,
13 Ka tas tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi arī bauda.
14 Es atzinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi: tam nevar neko nedz pielikt, nedz atņemt, un Dievs to visu tā ir iekārtojis, lai Viņu bīstas.
15 Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un kas vēl būs, tas arī jau ir sen bijis, jo Dievs atjauno nereti arī jau sen pagājušo.
16 Vēl es esmu novērojis zem saules tiesas vietu, —tur valdīja netaisnība, un taisnības vietu, —tur valdīja bezlikumība.
17 Tad es pie sevis savā prātā nodomāju: „Dievs tiesās tiklab taisno kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.“
18 Tad es pats pie sevis nodomāju: „Tas ir cilvēku bērnu dēļ, ka Dievs grib viņus pārbaudīt, lai viņi redzētu, ka būtībā viņi ir līdzīgi dzīvniekiem.“
19 Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār dzīvniekiem.
20 Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.
21 Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas, vai tā ceļas augšup gaisā un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup—zemē?
22 Tā es izveidoju uzskatu, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tas jau arī ir viņa liktenis, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa?
