Jacob Gets Ready To Meet Esau
1 As Jacob was on his way back home, some of God's angels came and met him. 2 When Jacob saw them, he said, “This is God's camp.” So he named the place Mahanaim.
3 Jacob sent messengers on ahead to Esau, who lived in the land of Seir, also known as Edom. 4 Jacob told them to say to Esau, “Master, I am your servant! I have lived with Laban all this time, 5 and now I own cattle, donkeys, and sheep, as well as many slaves. Master, I am sending these messengers in the hope that you will be kind to me.”
6 When the messengers returned, they told Jacob, “We went to your brother Esau, and now he is heading this way with 400 men.”
7 Jacob was so frightened that he divided his people, sheep, cattle, and camels into two groups. 8 He thought, “If Esau attacks one group, perhaps the other can escape.”
9 Then Jacob prayed:
You, Lord, are the God who was worshiped by my grandfather Abraham and by my father Isaac. You told me to return home to my family, and you promised to be with me and make me successful. 10 I don't deserve all the good things you have done for me, your servant. When I first crossed the Jordan, I had only my walking stick, but now I have two large groups of people and animals. 11 Please rescue me from my brother. I am afraid he will come and attack not only me, but my wives and children as well. 12 But you have promised that I would be a success and that someday it will be as hard to count my descendants as it is to count the grains of sand along the seashore.
13 After Jacob had spent the night there, he chose some animals as gifts for Esau: 14-15 200 female goats and 20 males, 200 female sheep and 20 males, 30 female camels with their young, 40 cows and 10 bulls, and 20 female donkeys and 10 males.
16 Jacob put servants in charge of each herd and told them, “Go ahead of me and keep a space between each herd.” 17 Then he said to the servant in charge of the first herd, “When Esau meets you, he will ask whose servant you are. He will want to know where you are going and who owns those animals in front of you. 18 So tell him, ‘They belong to your servant Jacob, who is coming this way. He is sending them as a gift to his master Esau.’ ”
19 Jacob also told the men in charge of the second and third herds and those who followed to say the same thing when they met Esau. 20 And Jacob told them to be sure to say that he was right behind them. Jacob hoped the gifts would make Esau friendly, so Esau would be glad to see him when they met. 21 Jacob's men took the gifts on ahead of him, but he spent the night in camp.
Jacob's Name Is Changed to Israel
22-23 Jacob got up in the middle of the night and took his wives, his eleven children, and everything he owned across to the other side of the Jabbok River for safety. 24 Afterwards, Jacob went back and spent the rest of the night alone.
A man came and fought with Jacob until just before daybreak. 25 When the man saw that he could not win, he struck Jacob on the hip and threw it out of joint. 26 They kept on wrestling until the man said, “Let go of me! It's almost daylight.”
“You can't go until you bless me,” Jacob replied.
27 Then the man asked, “What is your name?”
“Jacob,” he answered.
28 The man said, “From now on, your name will no longer be Jacob. You will be called Israel, because you have wrestled with God and with men, and you have won.”
29 Jacob said, “Now tell me your name.”
“Don't you know who I am?” he asked. And he blessed Jacob.
30 Jacob said, “I have seen God face to face, and I am still alive.” So he named the place Peniel. 31 The sun was coming up as Jacob was leaving Peniel. He was limping because he had been struck on the hip, 32 and the muscle on his hip joint had been injured. That's why even today the people of Israel don't eat the hip muscle of any animal.
1 Un Lābans pamodās nākamajā rītā, sagatavojās ceļam un, skūpstījis savus bērnus un savas meitas, atgriezās savā dzīves vietā.
2 Bet Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās.
3 Un tos ieraudīiis, Jēkabs sacīja: „Šī ir Dieva karapulka nometne.“ Un viņš nosauca šo vietu „Mahanajim.“
4 Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie sava brāļa Ēzava uz Seīras zemes Ēdoma apgabalu
5 Un tiem pavēlēja, sacīdams: „Sakiet tā manam kungam Ezavam: Tā saka tavs kalps Jēkabs: Es esmu kā svešinieks mitis pie Lābana līdz šai dienai.
6 Un man ir vērši, ēzeļi, sīklopi, ir kalpi un kalpones, un es sūtu šo vēsti savam kungam, lai atrastu žēlastību tavās acīs.“
7 Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: „Mēs nogājām pie tava brāļa Ēzava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu.“
8 Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos,
9 Jo viņš domāja: „Ja Ēzavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad otrs atlikušais var mesties bēgt.“
10 Un Jēkabs sacīja: „Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva īzāka Dievs, Tu, ak Kungs, kas esi sacījis man: Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, —
11 Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jardānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem.
12 Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēzava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus.
13 Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru ir tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.“
14 Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēzavam,
15 Divi simt kazu, divdesmit āžus, divi simt avju un divdesmit aunus,
16 Trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem; četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus.
17 Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: „Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpes starp vienu un otru pulku.“
18 Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: „Kad tev nāk pretī mans brālis Ēzavs un prasa tev, sacīdams: Kā vīrs tu esi un, kurp tu eji? Un kam pieder tie, kas tavā priekšā?
19 Tad saki: Tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēzavam, un arī viņš pats nāk aiz mums.“
20 Un viņš pavēlēja tāpat ari otram un trešajam un ari visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: „Tā jums jāsaka Ēzavam, viņu sastopot.
21 Un arī tā vēl sakiet: Lūk, tavs kalps Jēkabs mums seko.“ Jo viņš domāja: „Es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un tikai pēc tam es gribu pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi.“
22 Un tā dāvana devās viņam pa priekšu cciā, bet viņš pats to pašu nakti palika nometnē.
23 Un tai pašā nakti viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones un savus vienpadsmit dēlus, un cēlās Jabokas upes braslam pāri.
24 Tad viņš ņēma tos un pārcēla tos, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka tas nespēj viņu pieveikt, tas aizkāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: „Atlaid mani, jo rīts sāk aust.“ Bet Jēkabs teica: „Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.“
28 Un tas vaicāja: „Kā tevi sauc?“ Viņš atbildēja: „Jēkabs.“
29 Bet tas viņam sacīja: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.“
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: „Pasaki jel savu vārdu!“ Bet tas sacīja: „Kādēļ tu man prasi manu vārdu?“ Un Viņs to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: „Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.“
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja gaj-ām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
