Vision of a Ram and a Goat
1 Daniel wrote:
In the third year of King Belshazzar of Babylonia, I had a second vision 2 in which I was in Susa, the chief city of Babylonia's Elam Province. I was beside the Ulai River, 3 when I looked up and saw a ram standing there with two horns on its head—both of them were long, but the second one was longer than the first. 4 The ram went charging toward the west, the north, and the south. No other animals were strong enough to oppose him, and nothing could save them from his power. So he did as he pleased and became even more powerful.
5 I kept on watching and saw a goat come from the west and charge across the entire earth, without even touching the ground. Between his eyes was a powerful horn, 6 and with tremendous anger the goat started toward the ram that I had seen beside the river. 7 The goat was so fierce that its attack broke both horns of the ram, leaving him powerless. Then the goat trampled on the ram, and no one could do anything to help. 8 After this, the goat became even more powerful. But at the peak of his power, his mighty horn was broken, and four other mighty horns took its place—one pointing to the north and one to the east, one to the south and one to the west.
9 A little horn came from one of these, and its power reached to the south, the east, and even to the holy land. 10 It became so strong that it attacked the stars in the sky, which were heaven's army. Then it threw some of them down to the earth and trampled on them. 11-12 It humiliated heaven's army and dishonored its leader by keeping him from offering the daily sacrifices. In fact, it was so terrible that it even disgraced the temple and wiped out true worship. It also did everything else it wanted to do.
13 Then one of the holy angels asked another, “When will the daily sacrifices be offered again? What about this horrible rebellion? When will the temple and heaven's army no longer be trampled in the dust?”
14 The other answered, “It will be 2,300 evenings and mornings before the temple is dedicated and in use again.”
Gabriel Interprets the Vision
15 Daniel wrote:
I was trying to figure out the meaning of the vision, when someone suddenly appeared there beside me. 16 And from beside the Ulai River, a voice like that of a human said, “Gabriel, help him understand the vision.”
17 Gabriel came over, and I fell to the ground in fear. Then he said, “You are merely a human, but you need to understand that this vision is about the end of time.”
18 While he was speaking, I fell facedown in a deep sleep. But he lifted me to my feet 19 and said:
Listen, and I will tell you what will happen at the end of time, when God has chosen to show his anger. 20 The two horns of the ram are the kings of Media and Persia, 21 the goat is the kingdom of Greece, and the powerful horn between his eyes is the first of its kings. 22 After this horn is broken, four other kingdoms will appear, but they won't be as strong.
23 When these rulers have become as evil as possible, their power will end, and then a king who is dangerous and cannot be trusted will appear. 24 He will gain strength, but not on his own, and he will cause terrible destruction. He will wipe out powerful leaders and God's people as well. 25 His deceitful lies will make him so successful, that he will think he is really great. Suddenly he will kill many people, and he will even attack God, the Supreme Ruler. But God will crush him!
26 This vision about the evenings and mornings is true, but these things won't happen for a long time, so don't tell it to others.
27 After this, I was so worn out and weak that it was several days before I could get out of bed and go about my duties for the king. I was disturbed by this vision that made no sense to me.
1 Ķēniņa Belsacara trešajā valdīšanas gadā man, Daniēlam, bija parādība garā, kas atgādināja manu agrāko pirmo redzējumu.
2 Man šķita, ka es parādības laikā biju Sūsu pilī, kas atrodas Ēlāmas valstī, un es redzēju sevi šai skatījumā, ka es biju pie Ulajas upes.
3 Kad es pacēlu savas acis un apskatījos visapkārt, es redzēju vienu aunu, kas stāvēja pie upes; tam bija divi stalti ragi; abi bija visai gari, bet viens gaj-āks par otru, garākais bija izaudzis beidzamais.
4 Es redzēju tad, kā auns ar saviem ragiem badījis pret vakariem, pret ziemeļiem un pret dienvidiem; un neviens zvērs nevarēja viņa priekšā pastāvēt, un neviens nevarēja izglābties no viņa varas. Viņš darīja, ko gribēdams, un kļuva arvien stiprāks.
5 Aunu vēl uzmanīgi novērodams, es jau ievēroju no rietumiem nākam āzi un ejam pāri visai zemei, nemaz nepieskaroties ar kājām zemes virsai. Azim bija uz pieres visai stalts rags.
6 Kad tas pienāca pie auna ar tā diviem ragiem, kūpi es redzēju stāvam pie upes, tas drāzās dusmu pilns aunam virsū ar visu savu spēku.
7 Un es redzēju, kā tas pievirzījās aunam un dusmās viņam uzbruka, to badīja un tam nolauza abus tā ragus. Aunam nebija spēka tam pretoties; tāpēc āzis nogāza to pie zemes un samina ar kājām, un nebija neviena, kas izglābtu aunu no viņa varas.
8 Tad āzis kļuva pārmērīgi liels, bet kad tas bija visstiprāks savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags, un tā vietā uzauga citi četri visai skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm.
9 No viena no tiem izcēlās mazs radziņš, bet tas kļuva pārmērīgi liels virzienā uz dienvidiem, uz rītiem un uz viskošākās zemes pusi.
10 Tas izauga pat līdz debesu kara puikam un norāva kādus no šā pulka un no zvaigznēm zemē un samina tos.
11 Tas pacēlās savā pārmērīgā pašiedomībā pat līdz šā pulka vadonim, tā ka tas pēdējam atņēma dienišķo upuri, izpostīja un lika negodā viņa svētuma mitekli.
12 Arī debesu kara pulks tika aizdots projām līdz ar dienišķo upuri apgrēcības dēļ; dienišķā upura vietā tika nests īpašs bezdievības upuris, un rags nogāza patiesību—īstā Dieva godināšanu—pie zemes, un viss, ko viņš darīja, tas tam izdevās labi.
13 Tad es dzirdēju kādu svēto runājam, un kāds cits svētais jautāja tam, kas runāja: „Cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība, ka atcelts dienišķais upuris, ka ievesta postīgā bezdievība, ka svētnīca atdota izmīdīšanai un tās pilnīgai likšanai novārtā, tāpat kā iznīcināts debesu kara pulks?“
14 Tas atbildēja viņam: „Līdz divi tūkstoši trīs simts vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks atkal par taisnu atzīta un atgūs atkal savas tiesības.“
15 Kad es, Daniēls, redzēju šo parādību un lūkoju to saprast, es ieraudzīju kādu savā priekšā stāvam, kuram bija vīra izskats.
16 Tad es dzirdēju pār Ulajas upes klajumu cilvēka balsi saucam: „Gabriēl, izskaidro tam šo parādību!“
17 Un viņš nāca pie manis, kur es stāvēju. Kad viņš man tuvojās, es izbijos un nokritu uz sava vaiga; tad viņš teica man: „Ņem vērā, cilvēka bērns! Jo šī parādība attiecas uz laiku beigām.“
18 Kad viņš runāja ar mani, es zaudēju samaņu un nokritu pie zemes uz sava vaiga. Bet viņš saņēma mani un nostatīja mani uz kājām vecajā vietā.
19 Tad viņš man sacīja: „Redzi, es tev paziņošu, kas notiks beidzamajā dusmības laikā, jo šī parādība attiecas uz Dieva paša nolikto pēdējo laiku.
20 Auns ar diviem ragiem ir mēdiešu un persiešu ķēniņi,
21 Bet sprogainais āzis ir grieķu ķēniņš. Lielais rags uz viņa pieres ir pirmais ķēniņš.
22 Kad tas nolūza, tad nāca tā vietā četri citi ragi. Tas nozīmē: četras valstis izveidosies no viņa tautas, bet ne ar tādu varu un spēku, kāds viņam bija.
23 Šo valstu pastāvēšanas pēdējā laikā, kad bezdievji un elku dievu pielūdzēji vairosies, celsies ķēniņš ar bargu skatu un viltīgs savos nolūkos un paņēmienos.
24 Viņam būs liela vara, bet ne viņa paša varas dēļ; viņš nodarīs ārkārtīgi daudz ļaunuma, un viņa pasākumi vainagosies ar sekmēm; viņš gāzīs postā un apdraudēs ar bojā eju varenos un arī svēto tautu.
25 Viņa gudrības dēļ viltība un krāpšana, kuru viņš izmanto savos paņēmienos, tam izdosies; viņš paliks augstprātīgs un pavisam negaidīti dau-dzus galīgi pazudinās. Bet kad viņš sacelsies pret Valdnieku, kas ir visu valdnieku Valdnieks, tad tas to satrieks bez cilvēku roku palīdzības.
26 Parādība par vakariem un rītiem, kas tev zināma darīta, ir uzticības cienīga; paglabā to jo cieši slepenībā, jo līdz tam ir vēl ilgs laiks.“
27 Tad mani, Daniēlu, pārņēma nogurums, un es biju vairākas dienas slims. Bet tad es atkal cēlos, un, kaut es ari veicu savus pienākumus ķēniņa uzdevumā, tomēr parādība mani ārkārtīgi uztrauca, jo es taču nevarēju to pilnīgi izprast.
