The People Confess Their Sins
1 On the twenty-fourth day of the seventh month, the people of Israel went without eating, and they dressed in sackcloth and threw dirt on their heads to show their sorrow. 2 They refused to let foreigners join them, as they met to confess their sins and the sins of their ancestors. 3 For three hours they stood and listened to the Law of the Lord their God, and then for the next three hours they confessed their sins and worshiped the Lord.
4 Jeshua, Bani, Kadmiel, Shebaniah, Bunni, Sherebiah, Bani, and Chenani stood on the special platform for the Levites and prayed aloud to the Lord their God. 5 Then the Levites Jeshua, Kadmiel, Bani, Hashabneiah, Sherebiah, Hodiah, Shebaniah, and Pethahiah said:
“Stand and shout praises
to your Lord,
the eternal God!
Praise his wonderful name,
though he is greater
than words can express.”
The People Pray
6 You alone are the Lord,
Creator of the heavens
and all the stars,
Creator of the earth
and those who live on it,
Creator of the ocean
and all its creatures.
You are the source of life,
praised by the stars
that fill the heavens.
7 You are the Lord our God,
the one who chose Abram—
you brought him from Ur
in Babylonia
and named him Abraham.
8 Because he was faithful,
you made an agreement
to give his descendants
the land of the Canaanites
and Hittites,
of the Amorites and Perizzites,
and of the Jebusites
and Girgashites.
Now you have kept your promise,
just as you always do.
9 When our ancestors
were in Egypt,
you saw their suffering;
when they were at the Red Sea,
you heard their cry for help.
10 You knew that the King of Egypt
and his officials and his nation
had mistreated your people.
So you worked fearsome miracles
against the Egyptians
and earned a reputation
that still remains.
11 You divided the deep sea,
and your people walked through
on dry land.
But you tossed their enemies in,
and they sank down
like a heavy stone.
12 Each day you led your people
with a thick cloud,
and at night you showed the way
with a flaming fire.
13 At Sinai you came down
from heaven,
and you gave your people
good laws and teachings
that are fair and honest.
14 You commanded them to respect
your holy Sabbath,
and you instructed
your servant Moses
to teach them your laws.
15 When they were hungry,
you sent bread from heaven,
and when they were thirsty,
you let water flow
from a rock.
Then you commanded them
to capture the land
that you had solemnly promised.
* 16 Our stubborn ancestors
refused to obey—
they forgot about the miracles
you had worked for them,
and they were determined
to return to Egypt
and become slaves again.
17 But, our God, you are merciful
and quick to forgive;
you are loving, kind,
and very patient.
So you never turned away
from them—
18 not even when they made
an idol shaped like a calf
and insulted you by claiming,
“This is the god who rescued us
from Egypt.”
19 Because of your great mercy,
you never abandoned them
in the desert.
And you always guided them
with a cloud by day
and a fire at night.
20 Your gentle Spirit
instructed them,
and you gave them manna to eat
and water to drink.
21 You took good care of them,
and for forty years
they never lacked a thing.
Their clothes didn't wear out,
and their feet were never swollen.
22 You let them conquer kings
and take their land,
including King Sihon of Heshbon
and King Og of Bashan.
23 You brought them into the land
that you had promised
their ancestors,
and you blessed their nation
with people that outnumbered
the stars in the sky.
24 Then their descendants
conquered the land.
You helped them defeat
the kings and nations
and treat their enemies
however they wished.
25 They captured strong cities
and rich farmland;
they took furnished houses,
as well as cisterns,
vineyards, olive orchards,
and numerous fruit trees.
They ate till they were satisfied,
and they celebrated
your abundant blessings.
26 In spite of this, they rebelled
and disobeyed your laws.
They killed your prophets,
who warned them
to turn back to you,
and they cursed your name.
27 So you handed them over
to their enemies,
who treated them terribly.
But in their sufferings,
they begged you to help.
From heaven you listened
to their prayers
and because of your great mercy,
you sent leaders to rescue them.
28 But when they were at peace,
they would turn against you,
and you would hand them over
to their enemies.
Then they would beg for help,
and because you are merciful,
you rescued them
over and over again.
29 You warned them to turn back
and discover true life
by obeying your laws.
But they stubbornly refused
and continued to sin.
30 For years, you were patient,
and your Spirit warned them
with messages spoken
by your prophets.
Still they refused to listen,
and you handed them over
to their enemies.
31 But you are merciful and kind,
and so you never forgot them
or let them be destroyed.
32 Our God, you are powerful,
fearsome, and faithful,
always true to your word.
So please keep in mind
the terrible sufferings
of our people, kings, leaders,
priests, and prophets,
from the time Assyria ruled
until this very day.
33 You have always been fair
when you punished us
for our sins.
34 Our kings and leaders,
our priests and ancestors
have never obeyed your commands
or heeded your warnings.
35 You blessed them with a kingdom
and with an abundance
of rich, fertile land,
but they refused to worship you
or turn from their evil.
36 Now we are slaves
in this fruitful land
you gave to our ancestors.
37 Its plentiful harvest is taken
by kings you placed over us
because of our sins.
Our suffering is unbearable,
because they do as they wish
to us and our livestock.
The People Make an Agreement
38 And so, a firm agreement was made that had the official approval of the leaders, the Levites, and priests.
1 Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti un ar zemi uz galvas.
2 Un pilntiesīgais Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus.
3 Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas veselu dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās tā Kunga, sava Dieva, priekšā.
4 Uz Ievītu paaugstinājuma stāvēja Ješua, Banijs, Kadmiēls, Šebanja, Bunnijs, Šerebja, Banijs un Kenanijs, un viņi raidīja skaļus saucienus pie tā Kunga, sava Dieva.
5 Pēc tam Ievīti Ješua, Kadmiēls, Banijs, Hašabneja, Šerebja, Hodija, Šebanja un Petachja teica šādu uzrunu: „Teiciet un slavējiet to Kungu, savu Dievu, no mūžības uz mūžību! Lai ļaudis slavē tavas godības vārdu, kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai!
6 Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, —debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!
7 Tu esi, Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābramu, un Tu izvedi viņu no kaldiešu Ūras un devi viņam vārdu—Ābrahāms;
8 Un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību, lai dotu viņa pēcnācējiem kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, jebusiešu un ģirgasiešu zemi, un Tu turēji savu solījumu, jo Tu esi taisnīgs!
9 Un kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras,
10 Tad Tu rādīji pret faraonu, pret visiem viņa kalpiem un pret visu viņu tautu vērstas zīmes un brīnumus, jo Tu zināji, ka viņi ir izturējušies nekautrīgi un pārmērīgi pašiedomīgi pret viņiem, un Tu sagādāji Sev vārdu, ka tas ir dižens vēl līdz šai dienai.
11 Tu pāršķēli jūru viņu priekšā, un viņi izgāja caur jūras vidu sausām kājām, bet viņu vajātājus Tu iegrūdi dziļumos kā akmeni varenos ūdeņos.
12 Dienu Tu vadīji viņus ar mākoņu stabu un nakti ar uguns stabu, lai apgaismotu viņiem ceļu, pa kupu viņiem jāiet.
13 Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm un devi viņiem pareizus norādījumus, taisnas tiesas, patiesībā pamatotus baušļus, drošus likumus un svētīgas pavēles.
14 Tu darīji viņiem zināmu savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību ar sava kalpa Mozus starpniecību.
15 Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.
16 Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: pretestīgi viņi neklausīja tavām pavēlēm.
17 Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē. Bet Tu esi piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā, un Tu viņus nepameti
18 Pat tad, kad viņi darināja sev izlietu zelta teļu un sacīja: „Šis ir tavs dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!“ Un kaut viņi arī vēl citādi izrādīja lielu necienību pret Tevi, Tevi rupji un nepamatoti paļādami,
19 Tad tomēr savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet.
20 Tu devi savu labo garu, lai viņus mācītu, un savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes, un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs.
21 Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka.
22 Un Tu devi viņiem valstis un tautas un sadalīji viņus pa novadiem; tā viņi iemantoja Hešbonas ķēniņa Sichona zemi un Basanas ķēniņa Oga zemi.
23 Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kupu Tu biji apsolījis viņu tēviem un par kupu Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji tikai ietu un to iemantotu.
24 Tā viņu pēcnācēji iegāja un iemantoja to zemi, un Tu nomāci, viņiem ienākot, sīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus un nodevi tos viņu rokā, gan ķēniņus, gan arī pārējos zemes ļaudis, lai viņi rīkotos ar tiem pēc savas patikas.
25 Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni un līksmojās tavā lielā labsirdībā.
26 Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru tavai bauslībai; viņi nokāva tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus pie Tevis, viņi Tevi smagi nicināja un paļāja.
27 Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no debesīm un savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas izglāba viņus no viņu pretinieku rokas.
28 Bet tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu tavā priekšā, un Tu pameti viņus viņu ienaidnieku rokā tā, ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi savā lielajā žēlastībā.
29 Un kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie savas bauslības, tomēr viņi rīkojās pretestīgi un neklausīja tavām pavēlēm, bet grēkoja pret taviem priekšrakstiem, kurus ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo; joprojām viņi nepiekāpīgi grieza Tev muguru, viņu stūrgalvība pieauga vēl vairāk, un vini nepavisam neklausīja Tev.
30 Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar savu garu, ar saviem praviešiem to viņiem zināmu darot, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus pagānu zemju tautu rokā.
31 Tomēr savā lielajā žēlastībā Tu neiznīcināji un nepameti viņus, jo Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs.
32 Tādēļ tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi derību un žēlastību, lai tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu labiešiem un mūsu priesteriem, pār mūsu praviešiem, mūsu tēviem un pār visu tavu tautu no Asirijas ķēniņu dienām līdz šai dienai!
33 Tomēr Tu esi taisnīgs visā, kas ir nācis pār mums, jo Tu esi parādījis mums nesatricināmu uzticību, tikai mēs esam rīkojušies bezdievīgi.
34 Ari mūsu ķēniņi, mūsu dižciltīgie, mūsu priesteri nav izpildījuši tavu bauslību un nav ievērojuši tavas pavēles un brīdinājumus, kurus Tu esi devis viņiem.
35 Tā kā viņi savā valstī un tava labuma pilnībā, ko Tu devi viņiem, un plašajā un auglīgajā zemē, ko Tu noliki viņu priekšā, tomēr nav kalpojuši Tev un nav atgriezušies no saviem ļaunajiem darbiem,
36 Tad lūk, tieši tāpēc mēs esam kalpi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, —lūk, tajā mēs tagad esam kalpi!
37 Un tās bagatīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam lielās bēdās!“
