The Lord's Message to David
(1 Chronicles 17.1-15)1 King David moved into his new palace, and the Lord let his kingdom be at peace. 2 Then one day, as David was talking with Nathan the prophet, David said, “Look around! I live in a palace made of cedar, but the sacred chest has to stay in a tent.”
3 Nathan replied, “The Lord is with you, so do what you want!”
4 That night, the Lord told Nathan 5 to go to David and give him this message:
David, you are my servant, so listen to what I say. Why should you build a temple for me? 6 I didn't live in a temple when I brought my people out of Egypt, and I don't live in one now. A tent has always been my home wherever I have gone with them. 7 I chose leaders and told them to be like shepherds for my people Israel. But did I ever say anything to even one of them about building a cedar temple for me?
8 David, this is what I, the Lord All-Powerful, say to you. I brought you in from the fields where you took care of sheep, and I made you the leader of my people. 9 Wherever you went, I helped you and destroyed your enemies right in front of your eyes. I have made you one of the most famous people in the world.
10 I have given my people Israel a land of their own where they can live in peace, and they won't have to tremble with fear any more. Evil nations won't bother them, as they did 11 when I let judges rule my people. And I have kept your enemies from attacking you.
Now I promise that you and your descendants will be kings. 12 I'll choose one of your sons to be king when you reach the end of your life and are buried in the tomb of your ancestors. I'll make him a strong ruler, 13 and no one will be able to take his kingdom away from him. He will be the one to build a temple for me. 14 I will be his father, and he will be my son.
When he does wrong, I'll see that he is corrected, just as children are corrected by their parents. 15 But I will never put an end to my agreement with him, as I put an end to my agreement with Saul, who was king before you. 16 I will make sure that one of your descendants will always be king.
17 Nathan told David exactly what he had heard in the vision.
David Gives Thanks to the Lord
(1 Chronicles 17.16-27)18 David went into the tent he had set up for the sacred chest. Then he sat there and prayed:
Lord All-Powerful, my family and I don't deserve what you have already done for us, 19 and yet you have promised to do even more. Is this the way you usually treat people? 20 I am your servant, and you know my thoughts, so there is nothing more that I need to say. 21 You have done this wonderful thing, and you have let me know about it, because you wanted to keep your promise.
22 Lord All-Powerful, you are greater than all others. No one is like you, and you alone are God. Everything we have heard about you is true. 23 And there is no other nation on earth like Israel, the nation you rescued from slavery in Egypt to be your own. You became famous by using great and wonderful miracles to force other nations and their gods out of your land, so your people could live here. 24 You have chosen Israel to be your people forever, and you have become their God.
25 And now, Lord God, please do what you have promised me and my descendants. 26 Then you will be famous forever, and everyone will say, “The Lord God All-Powerful rules Israel, and David's descendants are his chosen kings.” 27 After all, you really are Israel's God, the Lord All-Powerful. You've told me that you will let my descendants be kings. That's why I have the courage to pray to you like this, even though I am only your servant.
28 Lord All-Powerful, you are God. You have promised me some very good things, and you can be trusted to do what you promise. 29 Please bless my descendants and let them always be your chosen kings. You have already promised, and I'm sure that you will bless my family forever.
1 Un notika, kad ķēniņš mierīgi dzīvoja savā mājā, —jo tas Kungs bija viņam devis mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem—,
2 Ka ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: „Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām!“
3 Tad Nātāns atbildēja ķēniņam: „Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirds prātā, jo tas Kungs ir ar tevi!“
4 Bet vēl tanī pašā naktī tā Kunga vārds atklājās Nātānam, un tas Kungs teica:
5 „Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: Tā saka tas Kungs: Vai tev būs man celt namu, lai Es tanī dzīvotu?
6 Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad Es izvedu Israēla bērnus ārā no Ēģiptes, un vēl līdz pat šai dienai, bet Es esmu apkārt staigājis telšu miteklī.
7 Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai Es būtu vienu vienīgu vārdu, —un kaut vai tikai vienai vienīgai ciltij no Israēla ciltīm, vai kādam viņu soģim, kuram Es biju uzdevis ganīt manu Israēla tautu, ko iebildis, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu?
8 Tāpēc tu tagad runā tā ar manu kalpu Dāvidu: Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār manu tautu, pār Israēlu.
9 Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu lielu darījis tavu slavu un diženu tavu vārdu, kādu guvuši tikai paši lielākie vīri zemes virsū.
10 Un savai tautai, Israēlam, Es esmu nolicis drošu vietu, un Es gribu likt tai tur jo dziļi iesakņoties, lai tā var savā vietā mierīgi dzīvot, lai to neviens vairs nebaida un lai ļauni ļaudis to vairs neapspiež kā agrāk, un tā mana vēlēšanās
11 Jau kopš tiem laikiem, kad Es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu; un tiešam Es tev gribu dot mieru no visiem taviem ienaidniekiem; un tas Kungs dara tev zināmu, ka tas Kungs pats cels tev namu.
12 Kad tavs laiks būs piepildījies, un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostip-rināšu viņa valstību.
13 Un tas uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
14 Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem.
15 Bet mana žēlastība no viņa neatkāpsies, kā tā atkāpās no Saula, tava priekšgājēja.
16 Nē, —bet tavs nams un tava ķēniņa valstība, —tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!“
17 Un gluži tā, kā šie vārdi, patiešām, bija teikti un šī parādība bija notikusi, tā Nātāns tos vēstīja Dāvidam.
18 Tad ķēniņš Dāvids nāca iekšā svētuma teltī, nometās tā Kunga priekšā un sacīja: „Kas gan es esmu, ak Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani esi līdz šejienei vadījis!
19 Un ar to Tev vēl nav bijis gana, vēl bez tam Tu esi, ak Kungs, mans Dievs, runājis par sava kalpa namu, un esi solījumus devis par nākamajiem, ilgiem laikiem, un tomēr cilvēkam saprotami, ak Kungs, mans Dievs!
20 Un ko gan vēl vairāk lai Dāvids Tev varētu teikt? Tu tak pats pazīsti savu kalpu, ak Kungs, mans Dievs!
21 Sava vārda labā un pēc savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai tās darītu zināmas savam kalpam.
22 Tāpēc Tu esi tik liels, ak Kungs, mans Dievs! Tas tiešām tā, un nav neviena Tev līdzīga, un nav neviena cita, kā Tu, Dievs, viens vienīgs, pēc visa tā, ko mēs esam dzirdējuši ar savām ausīm.
23 Un kur gan būtu cita kāda tauta virs zemes, kas būtu tāda kā tava tauta, kā Israēls? Un šī ir vienīgā tauta virs zemes, kuļras dēļ Dievs ir nācis, lai to atpestītu sev par tautu, un lai celtu tai vārdu, un viņiem par labu darītu tik lielas un bijājamas lietas, —tavā zemē, savas tautas priekšā, ko Tu esi sev atpestījis no Ēģiptes un kurai par labu Tu no šejienes esi izdzinis pagānu tautas un viņu elku dievus.
24 Un tā Tu esi savu tautu, Israēlu, apstiprinājis sev par savu tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi viņiem palicis par Dievu.
25 Un nu, Kungs, mans Dievs, tagad šo pasludinājumu, ko Tu esi runājis, kas attiecas uz tavu kalpu un viņa namu, piepildi to visos laiku mūžos un rīkojies tā, kā Tu esi solījis!
26 Tad tavs vārds kļūs varens uz mūžīgiem laikiem, jo sacīs: Tas Kungs Cebaots ir Dievs pār Israēlu! Un tava kalpa Dāvida cilts pastāvēs tavā priekšā.
27 Jo Tu, Kungs Cebaots, Israēla Dievs, esi atklāsmē, savam kalpam dzirdot, sacījis: Es tev celšu namu! Tādēļ tavs kalps arī ir uzdrošinājies ar šo lūgšanu griezties pie Tevis.
28 Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, Tu esi Dievs, un tavi vārdi ir patiesība! Un Tu tikdaudz laba esi solījis savam kalpam,
29 Lai tagad Tev labpatīk svētīt sava kalpa namu, ka tas pastāvētu tavā priekšā uz mūžīgiem laikiem! Tu taču pats, Kungs, mans Dievs, to esi apsolījis un ar tavu svētību tava kalpa nams būs svētīts mūžīgi!“
