Elijah Runs Away from Ahab and Jezebel
1 Ahab told his wife Jezebel what Elijah had done and that he had killed the prophets. 2 She sent a message to Elijah: “You killed my prophets. Now I'm going to kill you! I pray that the gods will punish me even more severely if I don't do it by this time tomorrow.”
3 Elijah was afraid when he got her message, and he ran to the town of Beersheba in Judah. He left his servant there, 4 then walked another whole day into the desert. Finally, he came to a large bush and sat down in its shade. He begged the Lord, “I've had enough. Just let me die! I'm no better off than my ancestors.” 5 Then he lay down in the shade and fell asleep.
Suddenly an angel woke him up and said, “Get up and eat.” 6 Elijah looked around, and by his head was a jar of water and some baked bread. He sat up, ate and drank, then lay down and went back to sleep.
7 Soon the Lord's angel woke him again and said, “Get up and eat, or else you'll get too tired to travel.” 8 So Elijah sat up and ate and drank.
The food and water made him strong enough to walk 40 more days. At last, he reached Mount Sinai, the mountain of God, 9 and he spent the night there in a cave.
The Lord Appears to Elijah
While Elijah was on Mount Sinai, the Lord asked, “Elijah, why are you here?”
10 He answered, “Lord God All-Powerful, I've always done my best to obey you. But your people have broken their solemn promise to you. They have torn down your altars and killed all your prophets, except me. And now they are even trying to kill me!”
11 “Go out and stand on the mountain,” the Lord replied. “I want you to be there when I pass by.”
All at once, a strong wind shook the mountain and shattered the rocks. But the Lord was not in the wind. Next, there was an earthquake, but the Lord was not in the earthquake. 12 Then there was a fire, but the Lord was not in the fire.
Finally, there was a gentle breeze, 13 and when Elijah heard it, he covered his face with his coat. He went out and stood at the entrance to the cave.
A voice asked, “Elijah, why are you here?”
14 Elijah answered, “Lord God All-Powerful, I've always done my best to obey you. But your people have broken their solemn promise to you. They have torn down your altars and killed all your prophets, except me. And now they are even trying to kill me!”
15 The Lord said:
Elijah, you can go back to the desert near Damascus. And when you get there, appoint Hazael to be king of Syria. 16 Then appoint Jehu son of Nimshi to be king of Israel, and Elisha son of Shaphat to take your place as my prophet.
17 Hazael will start killing the people who worship Baal. Jehu will kill those who escape from Hazael, and Elisha will kill those who escape from Jehu.
18 But 7,000 Israelites have refused to worship Baal, and they will live.
Elisha Becomes Elijah's Assistant
19 Elijah left and found Elisha plowing a field with a pair of oxen. There were eleven other men in front of him, and each one was also plowing with a pair of oxen. Elijah went over and put his own coat on Elisha.
20 Elisha stopped plowing and ran after him. “Let me kiss my parents goodbye, then I'll go with you,” he said.
“You can go,” Elijah said. “But remember what I've done for you.”
21 Elisha left and took his oxen with him. He killed them and boiled them over a fire he had made with the wood from his plow. He gave the meat to the people who were with him, and they ate it. Then he left with Elijah and became his assistant.
1 Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī visu to, kā viņš Baāla praviešus bija ar zobenu nogalinājis.
2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: „Lai man dara Dievs kā līdz šim, vai lai Viņš pieliek man vēl kaut ko, —bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!“
3 Un kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi.
4 Bet pats viņš devās uz tuksnesi vienas dienas gājumu, un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.“
5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem šī viena tuksneša krūma, bet te, lūk, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: „Celies un ēd!“
6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija rausis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās.
7 Un tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: „Celies un ēd, jo tev ir gajrš ceļš priekšā!“
8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9 Un viņš tur iegāja alā un palika pa nakti turpat. Un te, lūk, tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: „No kurienes tu nākdams, Elij?“
10 Un viņš sacīja: „Degtin es esmu dedzis savā centībā tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, tavus altājus viņi ir sadragājuši un tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“
11 Un Viņš sacīja: „Izej ārā un nostājies tā Kunga priekšā kalnā.“ Un redzi: tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemes trīce, bet tas Kungs nebija zemes trīcē.
12 Un pēc zemes trīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns—lēna balss.
13 Un tiklīdz Elija to sadzirdēja, tad viņš aizsedza savu seju ar savu mēteli un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: „Ko tu šeitan dari, Elij?“
14 Bet viņš sacīja: „Es degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši tavu derību, tavus altārus tie ir sagrāvuši un tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“
15 Un tas Kungs viņam sacīja: „Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu.
16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvēti par pravieti savā vietā.
17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elisa.
18 Bet Es paglābšu sveikus Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā un visus tos, kufu mute nav skūpstījusi Baāla attēlu.“
19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu mēteli.
20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: „Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.“ Un tas tam sacīja: „Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!“
21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu un tos nokāva par kaujamo upuri, bet ar darba rīku kokiem viņš izvārīja šo liellopu gaļu un iedeva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam godam.
