Jonah Gets Angry with the Lord
1 Jonah was really upset and angry. 2 So he prayed:
Our Lord, I knew from the very beginning that you wouldn't destroy Nineveh. That's why I left my own country and headed for Spain. You are a kind and merciful God, and you are very patient. You always show love, and you don't like to punish anyone.
3 Now let me die! I'd be better off dead.
4 The Lord replied, “What right do you have to be angry?”
5 Jonah then left through the east gate of the city and made a shelter to protect himself from the sun. He sat under the shelter, waiting to see what would happen to Nineveh.
6 The Lord made a vine grow up to shade Jonah's head and protect him from the sun. Jonah was very happy to have the vine, 7 but early the next morning the Lord sent a worm to chew on the vine, and the vine dried up. 8 During the day the Lord sent a scorching wind, and the sun beat down on Jonah's head, making him feel faint. Jonah was ready to die, and he shouted, “I wish I were dead!”
9 But the Lord asked, “Jonah, do you have the right to be angry about the vine?”
“Yes, I do,” he answered, “and I'm angry enough to die.”
10 But the Lord said:
You are concerned about a vine that you did not plant or take care of, a vine that grew up in one night and died the next. 11 In that city of Nineveh there are more than 120,000 people who cannot tell right from wrong, and many cattle are also there. Don't you think I should be concerned about that big city?
1 Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad
2 Piesauca lūgšanā to Kungu un teica: „Ak Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl.
3 Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāki mirt nekā dzīvot!“
4 Bet tas Kungs teica: „Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?“
5 Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu.
6 Bet Dievs tas Kungs bija licis tur atrasties ricinus kokam; tas drīzi izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai, un atsvabināja viņu no drūmā gara stāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo rīcmus koku.
7 Bet otrā dienā Dievs tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus kokam, un tas nokalta.
8 Un kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst visai sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: „Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!“
9 Tad tas Kungs teica Jonam: „Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?“ —Jona atbildēja: „Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!“
10 Savukārt teica tas Kungs: „Tev sāp sirds par ricinus koku, gar kuŗu tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzinājis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam.
11 Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās, un kuriem pieder daudz lopu?“
