The Israelites Complain
1 One day the Israelites started complaining about their troubles. The Lord heard them and became so angry that he destroyed the outer edges of their camp with fire.
2 When the people begged Moses to help, he prayed, and the fire went out. 3 They named the place “Burning,” because in his anger the Lord had set their camp on fire.
The People Grumble about Being Hungry
4 One day some foreigners among the Israelites became greedy for food, and even the Israelites themselves began moaning, “We don't have any meat! 5 In Egypt we could eat all the fish we wanted, and there were cucumbers, melons, all kinds of onions, and garlic. 6 But we're starving out here, and the only food we have is this manna.”
7 The manna was like small whitish seeds 8-9 and tasted like something baked with sweet olive oil. It appeared at night with the dew. In the morning the people would collect the manna, grind or crush it into flour, then boil it and make it into thin wafers.
10 The Israelites stood around their tents complaining. Moses heard them and was upset that they had made the Lord angry. 11 He prayed:
I am your servant, Lord, so why are you doing this to me? What have I done to deserve this? You've made me responsible for all these people, 12 but they're not my children. You told me to nurse them along and to carry them to the land you promised their ancestors. 13 They keep whining for meat, but where can I get meat for them? 14 This job is too much for me. How can I take care of all these people by myself? 15 If this is the way you're going to treat me, just kill me now and end my miserable life!
Seventy Leaders Are Chosen To Help Moses
16 The Lord said to Moses:
Choose 70 of Israel's respected leaders and go with them to the sacred tent. 17 While I am talking with you there, I will give them some of your authority, so they can share responsibility for my people. You will no longer have to care for them by yourself.
18 As for the Israelites, I have heard them complaining about not having meat and about being better off in Egypt. So tell them to make themselves acceptable to me, because tomorrow they will have meat. 19-20 In fact, they will have meat day after day for a whole month—not just a few days, or even 10 or 20. They turned against me and wanted to go back to Egypt. Now they will eat meat until they get sick of it.
21 Moses replied, “At least 600,000 grown men are here with me. How can you say there will be enough meat to feed them and their families for a whole month? 22 Even if we butchered all our sheep and cattle, or caught every fish in the sea, we wouldn't have enough to feed them.”
23 The Lord answered, “I can do anything! Watch and you'll see my words come true.”
24 Moses told the people what the Lord had said. Then he chose 70 respected leaders and went with them to the sacred tent. While the leaders stood in a circle around the tent, Moses went inside, 25 and the Lord spoke with him. Then the Lord took some authority from Moses and gave it to the 70 leaders. And when the Lord's Spirit took control of them, they started shouting like prophets. But they did it only this one time.
26 Eldad and Medad were two leaders who had not gone to the tent. But when the Spirit took control of them, they began shouting like prophets right there in camp. 27 A boy ran to Moses and told him about Eldad and Medad.
28 Joshua was there helping Moses, as he had done since he was young. And he said to Moses, “Sir, you must stop them!”
29 But Moses replied, “Are you concerned what this might do to me? I wish the Lord would give his Spirit to all his people so everyone could be a prophet.” 30 Then Moses and the 70 leaders went back to camp.
The Lord Sends Quails
31 Some time later the Lord sent a strong wind that blew quails in from the sea until Israel's camp was completely surrounded with birds, piled up about a meter high for many kilometers in every direction. 32 The people picked up quails for two days—each person filled at least ten large baskets. Then they spread them out to dry. 33 But before the meat could be eaten, the Lord became angry and sent a deadly disease through the camp.
34 After they had buried the people who had been so greedy for meat, they called the place “Graves for the Greedy.”
35 Israel then broke camp and traveled to Hazeroth.
1 Bet notikās, ka tauta kurnēja tam Kungam ausīs. Kad tas Kungs to dzirdēja, tad viņš iedegās dusmās, un tā Kunga uguns iedegās kapa nometnes stūpos un tos rija.
2 Tad tauta kliedza uz Mozu, un viņš lūdza to Kungu, un uguns nodzisa.
3 Un to vietu nosauca Tabēra , tāpēc ka tur starp viņiem bija iedegusies tā Kunga uguns.
4 Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad ari Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: „Kas mums dos ēst gaļu?
5 Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus!
6 Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!“
7 Bet manna bija koriandra sēklu veidā, un tās spīdums bija kā berillija mirga.
8 Un ļaudis skrēja šurpu un turpu un to salasīja; viņi to samala divu akmeņu starpā vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvu koku eļļas smarža.
9 Un kad nakti pār nometni nokrita rasa, tad nokrita ari manna.
10 Un kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un ari Mozum tā lieta izlikās ļauna.
11 Un Mozus runāja ar to Kungu un sacīja: „Kāpēc Tu savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis tavās acis žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem?
12 Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai ari es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: „Nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem?“
13 Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā? Jo tie raud, manā priekšā sacīdami: „Dod mums ēst gaļu!“
14 „Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi!
15 Un ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, es labāk esmu tad beigts, ja es tikai esmu atradis žēlastību tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt savu nelaimi!“
16 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi.
17 Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes.
18 Bet tautai saki: Dariet sevi svētus rītdienai! Tad jūs ēdīsit gaļu, jo jūs esat priekš tā Kunga ausim gaudušies, sacīdami: „Kas dos mums ēst gaļu? Mums tik labi klājās Ēģiptes zemē!“ —Tāpēc tas Kungs jums dos ēst gaļu, un jūs to baudīsit.
19 Jus to neēdīsit vienu nedz divas dienas, nedz piecas dienas, nedz desmit dienas un nedz ari divdesmit dienas,
20 Nē, bet veselu mēnesi, kamēr tā jums izies cauri jūsu nāsīm un galīgi apniks, tāpēc ka jūs to Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un esat Viņa priekšā raudājuši, sacīdami: „Kāpēc mēs esam iznākuši no Ēģiptes zemes?“
21 Un Mozus sacīja: „Seši simti tūkstošu kājnieku ir tautā, kuras vidū es atrodos, bet Tu esi sacījis: „Es tiem došu gaļu, un tie to ēdis veselu mēnesi!“
22 „Vai tad kāds sīklopus un liellopus varēs viņu vajadzībām nokaut, ka viņiem pietiktu? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, lai viņiem to būtu pietiekami?“
23 Bet pats tas Kungs sacīja Mozum: „Vai tad tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? Tagad tu redzēsi, vai piepildīsies mani vārdi, vai ne!“
24 Un Mozus izgāja pie tautas, un viņš tiem atstāstīja tā Kunga vārdus; tad viņš sapulcināja septiņdesmit vīrus no tautas vecajiem un novietoja tos visapkārt teltij.
25 Un tas Kungs nonāca mākoni un uz to runāja un ņēma no gara, kas bija viņa, un lika to septiņdesmit vecajos, un notikās, kad gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet ne vienmēr tie tā darīja.
26 Bet divi viri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra—Medads; un ari viņos palika gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši.
27 Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: „Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!“
28 Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaune-kļiem, atbildēja un sacīja: „Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!“
29 Tad Mozus tam atbildēja: „Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut tas Kungs savu garu pār viņiem visiem dotu!“
30 Pēc tam Mozus kopā ar Israēla vecajiem atgriezās atpakaļ nometnē.
31 Tad cēlās tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūfas, izklaidus pāri nometnei, paipalas, šeit vienas dienas gājuma puslokā un tur vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni divi olektis augstu kārtu virs zemes.
32 Un tad cēlās tauta visu dienu un visu nakti un vēl visu nākamo dienu un lasīja paipalas; un kas maz bija salasījis, tam tomēr bija desmit homēras ; un tie tās klādami izklāja nometnē sev visapkārt.
33 Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms kā tā bija apēsta, kad tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām.
34 Tāpēc tās vietas vārdu nosauca Kibrot-Taāvas—kārības kapenes, jo tur viņi apraka kārigos ļaudis.
35 Bet no Kibrot-Taāvas—kārības kapenēm, —tauta devās ceļā uz Hacerotu, un tie apmetās Hacerotā.
