The Woman from Shunem Is Given Back Her Land
1 Elisha told the woman whose son he had brought back to life, “The Lord has warned that there will be no food here for seven years. Take your family and go live somewhere else for a while.” 2 The woman did exactly what Elisha had said and went to live in Philistine territory.
She and her family lived there seven years. 3 Then she returned to Israel and immediately begged the king to give back her house and property.
4 Meanwhile, the king was asking Gehazi the servant of Elisha about the amazing things Elisha had been doing. 5 While Gehazi was telling him that Elisha had brought a dead boy back to life, the woman and her son arrived.
“Here's the boy, Your Majesty,” Gehazi said. “And this is his mother.”
6 The king asked the woman to tell her story, and she told him everything that had happened. He then said to one of his officials, “I want you to make sure that this woman gets back everything that belonged to her, including the money her crops have made since the day she left Israel.”
Hazael Kills Benhadad
7 Some time later Elisha went to the capital city of Damascus to visit King Benhadad of Syria, who was sick. And when Benhadad was told he was there, 8 he said to Hazael, “Go meet with Elisha the man of God and get him to ask the Lord if I will get well. And take along a gift for him.”
9 Hazael left with forty camel loads of the best things made in Damascus as a gift for Elisha. He found the prophet and said, “Your servant, King Benhadad, wants to know if he will get well.”
10 “Tell him he will,” Elisha said to Hazael. “But the Lord has already told me that Benhadad will definitely die.” 11 Elisha stared at him until Hazael was embarrassed, then Elisha began crying.
12 “Sir, why are you crying?” Hazael asked.
Elisha answered, “Because I know the terrible things you will do to the people of Israel. You will burn down their walled cities and slaughter their young men. You will even crush the heads of their babies and rip open their pregnant women.”
13 “How could I ever do anything like that?” Hazael replied. “I'm only a servant and don't have that kind of power.”
“Hazael, the Lord has told me that you will be the next king of Syria.”
14 Hazael went back to Benhadad and told him, “Elisha said that you will get well.” 15 But the very next day, Hazael got a thick blanket; he soaked it in water and held it over Benhadad's face until he died. Hazael then became king.
King Jehoram of Judah
(2 Chronicles 21.2-20)16 Jehoram son of Jehoshaphat became king of Judah in Joram's fifth year as king of Israel, while Jehoshaphat was still king of Judah. 17 Jehoram was 32 years old when he became king, and he ruled 8 years from Jerusalem.
18 Jehoram disobeyed the Lord by doing wrong. He married Ahab's daughter and was as sinful as Ahab's family and the kings of Israel. 19 But the Lord refused to destroy Judah, because he had promised his servant David that someone from his family would always rule in Judah.
20 While Jehoram was king, the people of Edom rebelled and chose their own king. 21 So Jehoram and his cavalry marched to Zair, where the Edomite army surrounded him and his commanders. During the night he attacked the Edomites, but he was defeated, and his troops escaped to their homes. 22 Judah was never able to regain control of Edom. Even the town of Libnah rebelled at that time.
23 Everything else Jehoram did while he was king is written in The History of the Kings of Judah. 24 Jehoram died and was buried beside his ancestors in Jerusalem. His son Ahaziah then became king.
King Ahaziah of Judah
(2 Chronicles 22.1-6)25 Ahaziah son of Jehoram became king of Judah in the twelfth year of Joram's rule in Israel. 26 Ahaziah was 22 years old when he became king, and he ruled from Jerusalem for only one year. His mother was Athaliah, a granddaughter of King Omri of Israel. 27 Since Ahaziah was related to Ahab's family, he acted just like them and disobeyed the Lord by doing wrong.
28 Ahaziah went with King Joram of Israel to attack King Hazael and the Syrian troops at Ramoth in Gilead. Joram was wounded in that battle, 29 so he went to the town of Jezreel to recover. Ahaziah went there to visit him.
1 Bet Elīsa runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, sacīdams: „Celies tu un ej ar savu namu un apmeties kaut kur svešumā, jo tas Kungs ir uzsūtījis badu, un tas ilgs šinī zemē septiņus gadus.“
2 Tad tā sieva cēlās un izpildīja Dieva vīra norādījumus: viņa un viņas nams devās ceļā uz filistiešu zemi un tur dzīvoja svešumā septiņus gadus.
3 Kad nu septiņi gadi bija pagājuši, tad sieva atgriezās atpakaļ no filistiešu zemes, un tā lūdza ķēniņa palīdzību un sāka pieprasīt ar sūdzībām savu namu un savu tīrumu.
4 Bet ķēniņš sarunājās ar Gehazi, Dieva vīra puisi, sacīdams: „Nosauc man visus slavenos darbus, ko Elīsa ir darī-jis!“
5 Kad nu tas patlaban stāstīja ķēniņam, kā tas bija mirušu darījis dzīvu, tad, redzi, pašreiz tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca pie ķēniņa, lai žēlotos sava nama un sava tīruma dēļ. Tad Gehazis sacīja: „Mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, kuram Elīsa atdeva dzīvību!“
6 Tad ķēniņš izjautāja šo sievu, un tā viņam to visu izstāstīja. Un ķēniņš deva viņai līdzi kādu no galma ļaudīm, kuram viņš uzdeva: „Liec, lai viņai atdod visu, kas vien viņai pieder, līdz ar visiem ienākumiem no viņas tīruma, sākot ar to dienu, kurā to ir atstājusi, līdz šai dienai!“
7 Un Elīsa nonāca Damaskā, kad Damaskas ķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika pateikts: „Dieva vīrs ir šurp atnācis!“
8 Tad ķēniņš pavēlēja Hazaēlam: „Ņem dāvanas savās rokās un ej pretī Dieva vīram un izjautā ar viņa starp-niecību to Kungu, jautādams, vai es izveseļošos no šīs slimības.“
9 Un Hazaēls gāja viņam pretī un paņēma dāvanas savā rokā, visādus Damaskas dārgumus, veselu nastu četrdesmit kamieļiem. Un kad nu viņš bija nogājis un nostājies viņa priekšā, tad viņš sacīja: „Es esmu Aramas ķēniņa Ben-Hadada dēls; ķēniņš mani ir pie tevis sūtījis, jautādams: „Vai pārdzīvošu šo slimību un kļūšu vesels?“
10 Tad Elīsa viņam atbildēja: „Tu tiešām dzīvosi, bet tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tikpat droši nomirs.“
11 Un Dieva vīrs nostājās viņa priekšā un skatījās uz viņu, to stingri uzlūkodams un novezdams līdz apkaunojumam, un tad viņš apraudājās.
12 Kad nu Hazaēls viņam jautāja: „Kādēļ raud mans kungs?“ Viņš at-bildēja: „Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļauna darīsi Israēla bērniem; tu nodedzināsi vīnu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu grūtās sievas.“
13 Tad Hazaēls atbildēja: „Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, ka tas tādas varmācības pastrādātu?“ Un Elīsa viņam atbildēja: „Tas Kungs man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu.“
14 Un tad viņš aizgāja projām no Elīsas un nogāja pie sava kunga, un tas viņam jautāja: „Ko tev Elīsa teica?“ Un tas atbildēja: „Viņš man sacīja, ka tu palikšot vesels.“
15 Bet nākamajā dienā Hazaēls ņēma gultas segu, iemērca to ūdenī un pārklāja pār viņa seju, ka tas nomira. Un Hazaēls kļuva ķēniņš viņa vietā.
16 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā un Jošafata valdīšanas laikā pār Jūdu Jorāms, Jošafata dēls, sāka valdīt kā ķēniņš Jūdā.
17 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad tas kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē.
18 Un viņš staigāja Israēla kēninu ceļus, kā to Ahaba nams allaž bija paradis darīt; Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs.
19 Bet tas Kungs negribēja Jūdu pilnīgi iznīcināt sava kalpa Dāvida dēļ, tādēļ ka Viņš bija tam sacījis, ka Tas viņam arvien došot kādu gaišu spīdekli starp viņa dēliem uz laiku laikiem.
20 Viņa valdīšanas laikā ēdomieši cēlās pret viņu un atkrita no Jūdas virsvaldības, un tie cēla paši sev ķēniņu.
21 Tad Jorāms pārcēlās pāri ar visiem saviem kara ratiem pie Caīras, un toreiz notika, ka viņš piecēlās naktī un kopā ar saviem ratu virsniekiem izsitās cauri ēdomiešiem, kas jau bija viņus ielenkuši, bet vienkāršā kaja tauta izklīda pa savām mājām.
22 Tāpēc Ēdoma atkrita no Jūdas virsvaldības līdz šai dienai. Un tanī pašā laikā sacēlās arī Libna un atkrita.
23 Bet pārējie Jorāma vārdi, un viss tas, kas būtu stāstāms, ko Jorāms ir darījis, tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
24 Kad nu Jorāms apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
25 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā.
26 Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrija mazmeita.
27 Un viņš staigāja Ahaba nama ceļus un darīja to, kas tā Kunga acīs ir Jauns, kā jau Ahaba nams allaž mēdza darīt, jo viņš bija Ahaba namam znots.
28 Un viņš ar Jorāmu, Ahaba dēlu, devās karot pret Aramas ķēniņu Hazaēlu un cīnījās pie Ramotas Gileādā, un ara-mieši ievainoja Jorāmu.
29 Tad ķēniņš Jorāms griezās atpakaļ, lai liktos dziedināties no saviem ievainojumiem Jezreēlā, jo to bija ievainojuši aramieši pie Ramotas, toreiz, kad tas karoja pret Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Ahasja, Jorāma dēls, Jūdas ķēniņš, nogāja, lai apraudzītu Jorāmu, Ahaba dēlu, Jezreēlā, kad viņš bija slims.
