Love Makes Everything Beautiful
She Speaks:
1 I am merely a rose
from the land of Sharon,
a lily from the valley.
He Speaks:
2 My darling, when compared
with other young women,
you are a lily among thorns.
She Speaks:
3 And you, my love,
are an apple tree
among trees of the forest.
Your shade brought me pleasure;
your fruit was sweet.
4 You led me to your banquet room
and showered me with love.
5 Refresh and strengthen me
with raisins and apples.
I am hungry for love!
6 Put your left hand under my head
and embrace me
with your right arm.
7 Young women of Jerusalem,
promise me by the power
of deer and gazelles
never to awaken love
before it is ready.
Winter Is Past
She Speaks:
8 I hear the voice
of the one I love,
as he comes leaping
over mountains and hills
9 like a deer or a gazelle.
Now he stands outside our wall,
looking through the window
10 and speaking to me.
He Speaks:
My darling, I love you!
Let's go away together.
11 Winter is past,
the rain has stopped;
12 flowers cover the earth,
it's time to sing.
The cooing of doves
is heard in our land.
13 Fig trees are bearing fruit,
while blossoms on grapevines
fill the air with perfume.
My darling, I love you!
Let's go away together.
14 You are my dove
hiding among the rocks
on the side of a cliff.
Let me see how lovely you are!
Let me hear the sound
of your melodious voice.
15 Our vineyards are in blossom;
we must catch the little foxes
that destroy the vineyards.
She Speaks:
16 My darling, I am yours,
and you are mine,
as you feed your sheep
among the lilies.
17 Pretend to be a young deer
dancing on mountain slopes
until daylight comes
and shadows fade away.
1 Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija. —
2 „Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām.“
3 Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei.
4 Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību.
6 Viņa kreisā roka gul zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani.
7 Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties!
8 Klau, —tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies, dodas augšup kalnos un lēkā no pakalna uz pakalna!
9 Mans draugs ir līdzīgs jaunam srimāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem!
10 Mans draugs atbild un saka man: „Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu!
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies!
12 Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks—pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.
13 Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana daiļā, nāc šurp pie manis!
14 Tu mana balode klinšu spraugās, apslēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!“
15 „Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi! —
16 Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām.
17 Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd, griezies atpakaļ, mans draugs, kļūsti kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis starp kalniem, kujus plaisas šķir citu no cita.“
