Hezekiah Gets Sick and Almost Dies
(2 Kings 20.1-112 Chronicles 32.24-26)1 About this time, Hezekiah got sick and was almost dead. So I went in and told him, “The Lord says you won't ever get well. You are going to die, and so you had better start doing what needs to be done.”
2 Hezekiah turned toward the wall and prayed, 3 “Don't forget that I have been faithful to you, Lord. I have obeyed you with all my heart, and I do whatever you say is right.” After this, he cried hard.
4 Then the Lord sent me 5 with this message for Hezekiah:
I am the Lord God, who was worshiped by your ancestor David. I heard you pray, and I saw you cry. I will let you live 15 more years, 6 while I protect you and your city from the king of Assyria.
7 Now I will prove to you that I will keep my promise. 8 Do you see the shadow made by the setting sun on the stairway built for King Ahaz? I will make the shadow go back ten steps.
Then the shadow went back ten steps.
King Hezekiah's Song of Praise
9 This is what Hezekiah wrote after he got well:
10 I thought I would die
during my best years
and stay as a prisoner forever
in the world of the dead.
11 I thought I would never again
see you, my Lord,
or any of the people
who live on this earth.
12 My life was taken from me
like the tent that a shepherd
pulls up and moves.
You cut me off like thread
from a weaver's loom;
you make a wreck of me
day and night.
13 Until morning came, I thought
you would crush my bones
just like a hungry lion;
both night and day
you make a wreck of me.
14 I cry like a swallow;
I mourn like a dove.
My eyes are red
from looking to you, Lord.
I am in terrible trouble.
Please come and help me.
15 There's nothing I can say
in answer to you,
since you are the one
who has done this to me.
My life has turned sour;
I will limp until I die.
16 Your words and your deeds
bring life to everyone,
including me.
Please make me healthy
and strong again.
17 It was for my own good
that I had such hard times.
But your love protected me
from doom in the deep pit,
and you turned your eyes
away from my sins.
18 No one in the world of the dead
can thank you or praise you;
none of those in the deep pit
can hope for you
to show them
how faithful you are.
19 Only the living can thank you,
as I am doing today.
Each generation tells the next
about your faithfulness.
20 You, Lord, will save me,
and every day that we live
we will sing in your temple
to the music
of stringed instruments.
Isaiah's Advice to Hezekiah
21 I had told King Hezekiah's servants to put some mashed figs on the king's open sore, and he would get well. 22 Then Hezekiah asked for proof that he would again worship in the Lord's temple.
1 Tanī laikā Hiskija nopietni saslima, tad nāca pie viņa pravietis Jesaja, Amoca dēls, un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs: Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!“
2 Tad Hiskija pagriezās pret sienu un pielūdza to Kunga, sacīdams:
3 „Ak Kungs, piemini, ka es tavā priekšā staigāju patiesībā un no visas sirds darīju, kas Tev patīk!“ Un Hiskija sāka gauži raudāt.
4 Tad atklājās tā Kunga vārds Jesajam:
5 Eji un saki Hiskijam: Tā saka tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras. Es pielikšu tavam mūžam vēl piecpadsmit gadu.
6 Un Es izglābšu tevi un šo pilsētu no Asirijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu.
7 Un tas tev lai ir no tā Kunga par zīmi, ka tas Kungs izpildīs savu apsolījumu:
8 Redzi, Es ēnu pie Ahasa saules stundeņa pagriezīšu desmit pakāpes atpakaļ.“ Un saule atgriezās pie stundeņa pa desmit pakāpēm atpakaļ, ko tā jau bija notecējusi.
9 Šī ir Hiskijas, Jūdas ķēniņa, dziesma no tā laika, kad viņš bija slims un izveseļojās no savas slimības:
10 Es sacīju: „Pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos, nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi.“
11 Es sacīju: „Es neredzēšu vairs to Kungu dzīvo zemē, es neredzēšu nevienu dzīvu cilvēku apakšzemes valsts iedzī-votāju vidū.
12 Mans dzīvoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu, kas satinies ap riestavu. Pirms diena izbeidzas naktī, Tu man patiesībā centies darīt galu.
13 Ja es nomierinu savu sirdi līdz ritam, Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva; pirms diena pārvēršas vakarā un naktī, Tu man dari galu.
14 Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es dūdoju un ūbēju kā balodis; manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu. Ak Kungs, man ir bail! Palīdzi man!“
15 Ko lai es saku? Ko Viņš man apsolījis, to Viņš piepildīja. Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās pēc tādām savas dvēseles skumjām.
16 Ak Kungs! No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas gara dzīves saturs. Tu mani atspirdzināsi un mani uzturēsi dzīvu!
17 Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību, Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi licis palikt Tev tālu aiz muguras.
18 Ne jau apakšzeme slavē Tevi, ne jau nāve teic tavu slavu, un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cerē uz tavu patiesību,
19 Nē! —Bet dzīvie, —jā, dzīvie slavē Tevi tā, kā es šodien: tēvs pasludina bērniem tavu patiesību.
20 Tas Kungs ir bijis gatavs un žēlīgs man palīdzēt. Mēs skandināsim savas dziesmas tā Kunga namā, kamēr vien dzīvosim.“
21 Un Jesaja noteica, lai liek vīģu ziedi uz augoni, tad slimnieks kļūs vesels.
22 Tad Hiskija jautāja: „Kas man būs par zīmi, ka es atkal noiešu tā Kunga namā?“
