Habakkuk's Prayer
1 This is my prayer:
2 I know your reputation, Lord,
and I am amazed
at what you have done.
Please turn from your anger
and be merciful;
do for us what you did
for our ancestors.
3 You are the same Holy God
who came from Teman
and Paran to help us.
The brightness of your glory
covered the heavens,
and your praises were heard
everywhere on earth.
4 Your glory shone like the sun,
and light flashed from your hands,
hiding your mighty power.
5 Dreadful diseases and plagues
marched in front
and followed behind.
6 When you stopped,
the earth shook;
when you stared,
nations trembled;
when you walked
along your ancient paths,
eternal mountains and hills
crumbled and collapsed.
7 The tents of desert tribes
in Cushan and Midian
were ripped apart.
8 Our Lord, were you angry
with the monsters
of the deep?
You attacked in your chariot
and wiped them out.
9 Your arrows were ready
and obeyed your commands.
You split the earth apart
with rivers and streams;
10 mountains trembled
at the sight of you;
rain poured from the clouds;
ocean waves roared and rose.
11 The sun and moon stood still,
while your arrows and spears
flashed like lightning.
12 In your furious anger,
you trampled on nations
13 to rescue your people
and save your chosen one.
You crushed a nation's ruler
and stripped his evil kingdom
of its power.
14 His troops had come like a storm,
hoping to scatter us
and glad to gobble us up.
To them we were refugees
in hiding—
but you smashed their heads
with their own weapons.
15 Then your chariots churned
the waters of the sea.
Habakkuk's Response to God's Message
16 When I heard this message,
I felt weak from fear,
and my lips quivered.
My bones seemed to melt,
and I stumbled around.
But I will patiently wait.
Someday those vicious enemies
will be struck by disaster.
Trust in a Time of Trouble
17 Fig trees may no longer bloom,
or vineyards produce grapes;
olive trees may be fruitless,
and harvest time a failure;
sheep pens may be empty,
and cattle stalls vacant—
18 but I will still celebrate
because the Lord God
is my Savior.
19 The Lord gives me strength.
He makes my feet as sure
as those of a deer,
and he helps me stand
on the mountains.
To the music director:
Use stringed instruments.
1 Šāda ir pravieša Habakuka lūgšana nevainīgām sirdīm kustīgam ritumam pieskaņotos pantos.
2 Kungs, es dzirdēju tavu vēsti, mani māc bailes tavu darbu priekšā. Plūstošo gadu straumē īsteno savu darbu un dari to gadu plūsmā ari visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries ari apžēlošanu!
3 Dievs uzsāka savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis. Viņa slavas bija pilna visa zeme.
4 Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara.
5 Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums.
6 Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis.
7 Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiana telšu pārklāji.
8 Vai, ak Kungs, pret upēm vispārīgi ir iedegusies tava bardzība, jeb vai tavas dusmas ir iedegušās pret upēm, un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos?
9 Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti.
10 Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūfa paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas.
11 Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo tavas lidojošās šautras un mirdz tavs spīguļojošais šķēps.
12 Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzība Tu samin svešas tautas.
13 Tu dodies uzbrukumā, lai gādātu glābiņu sava paša tautai, lai būtu klāt ar palīdzību savam Svaidītajam; Tu notriec zelmini bezdievīgo namam un atsedz nama pamatus līdz klintij, uz kuras tas celts.
14 Tu satriec ar savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucas šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē.
15 Tu staigā ar saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas.
16 Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks.
17 Ja vīģes koks ari neziedēs, un vīna kokam nebūs ogu, un ja nepiepildās ari cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem, un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, —
18 Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!
19 Jo Dievs tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. —Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
