The Punishment of Jerusalem
The Prophet Speaks:
1 The purest gold is ruined
and has lost its shine;
jewels from the temple
lie scattered in the streets.
2 These are Zion's people,
worth more than purest gold;
yet they are counted worthless
like dishes of clay.
3 Even jackals nurse their young,
but my people are like ostriches
that abandon their own.
4 Babies are so thirsty
that their tongues are stuck
to the roof of the mouth.
Children go begging for food,
but no one gives them any.
5 All who ate expensive foods
lie starving in the streets;
those who grew up in luxury
now sit on trash heaps.
6 My nation was punished worse
than the people of Sodom,
whose city was destroyed
in a flash without the help
of human hands.
7 The leaders of Jerusalem
were purer than snow
and whiter than milk;
their bodies were healthy
and glowed like jewels.
8 Now they are blacker than tar,
and no one recognizes them;
their skin clings to their bones
and is drier than firewood.
9 Being killed with a sword
is better than slowly
starving to death.
10 Life in the city is so bad
that loving mothers have boiled
and eaten their own children.
11 The Lord was so fiercely angry
that he burned the city of Zion
to the ground.
12 Not a king on this earth
or the people of any nation
believed enemies could break
through her gates.
13 Jerusalem was punished because
her prophets and her priests
had sinned and caused the death
of innocent victims.
14 Yes, her prophets and priests
were covered with blood;
no one would come near them,
as they wandered
from street to street.
15 Instead, everyone shouted,
“Go away! Don't touch us!
You're filthy and unfit
to belong to God's people!”
So they had to leave
and become refugees.
But foreign nations told them,
“You can't stay here!”
16 The Lord is the one
who sent them scattering,
and he has forgotten them.
No respect or kindness
will be shown
to the priests or leaders.
17 Our eyes became weary,
hopelessly looking
for help from a nation
that could not save us.
18 Enemies hunted us down
on every public street.
Our time was up;
our doom was near.
19 They swooped down faster
than eagles from the sky.
They hunted for us in the hills
and set traps to catch us
out in the desert.
20 The Lord's chosen leader
was our hope for survival!
We thought he would keep us safe
somewhere among the nations,
but even he was caught
in one of their traps.
21 You people of Edom
can celebrate now!
But your time will come
to suffer and stagger
around naked.
22 The people of Zion
have paid for their sins,
and the Lord will soon
let them return home.
But, people of Edom,
you will be punished,
and your sins exposed.
1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, un kā gan pats tīrākais zelts kļuvis neglīts! Svētnīcas dārgie akmeņi guļ izkaisīti visos ielas stūros.
2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie ir kļuvuši līdzīgi māla traukiem, vienkārša podnieka darinājumiem.
3 Pat šakaļu mātes zīdi savus mazuļus un baro tos, bet manas tautas meitas ir piespiesti kļuvušas nežēlīgas kā strausi tuksnesī.
4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie viņu aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
5 Kas agrāk ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas, kas audzināti purpurā, tie tagad spiesti gulēt uz mēslu kaudzes.
6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam pie tās nepieskaroties.
7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesa bija sārtāka nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
8 Bet tagad viņu sejs ir melnāks nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir sakaltusi kā plāna skaida.
9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
10 Visžēlsirdīgākās sievas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
11 Tas Kungs ir piepildījis savu dusmu mēru, Viņš izlējis savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus.
12 Ne ķēniņi zemes virsū nedz visas pasaules iedzīvotāji nekad agrāk nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem.
13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priestepu noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis.
14 Tie klejoja kā akli pa ielām, būdami aptraipīti ar asinīm, tā ka nevarēja aizkart viņu drēbes.
15 Ļaudis sauca viņiem virsū: „Prom no ceļa, nešķīstie! Neskarieties nekam klāt!“ Un kad viņi aizgāja un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat arī pagānu starpā: „Viņi nedrīkst ilgāki palikt te.“
16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdi-nāja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un pret vecajiem nesajuta nekādas žēlastības.
17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis kaut vai pēc niecīgas palīdzības, kamēr tās nogura, jo mēs gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt.
18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt paši pa saviem ceļiem. Ar to mums arī tuvojās gals. Mūsu dienas ir beigušās, mūsu gals klāt.
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī.
20 Mūsu dzīvības gars, tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, bet ar Viņu mēs sevi mierinājām, un Viņa ēnā mēs cerējām dzīvot tautu starpā.
21 Priecājies tad nu un līksmo, Ēdoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Ari tev neies gājām nelaimes kauss, tu piedzersies un parādīsies ļaudīs kaila.
22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Dievs tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.
