How Israel Can Return to the Lord
1 The Lord said:
Israel, if you really want
to come back to me, get rid
of those disgusting idols.
2 Make promises only in my name,
and do what you promise!
Then all nations will praise me,
and I will bless them.
3 People of Jerusalem and Judah,
don't be so stubborn!
Your hearts have become hard,
like unplowed ground
where thornbushes grow.
4 With all your hearts,
keep the agreement
I made with you.
But if you are stubborn
and keep on sinning,
my anger will burn like a fire
that cannot be put out.
Disaster Is Coming
The Lord said:
* 5 “Sound the trumpets, my people.
Warn the people of Judah,
‘Run for your lives!
6 Head for Jerusalem
or another walled town!’
“Jeremiah, tell them I'm sending
disaster from the north.
7 An army will come out,
like a lion from its den.
It will destroy nations
and leave your towns empty
and in ruins.”
8 Then I told the people
of Israel,
“Put on sackcloth!
Mourn and cry out,
‘The Lord is still angry
with us.’ ”
9 The Lord said,
“When all this happens,
the king and his officials,
the prophets and the priests
will be shocked and terrified.”
10 I said, “You are the Lord God. So why have you fooled everyone, especially the people of Jerusalem? Why did you promise peace, when a knife is at our throats?”
The Coming Disaster
11-12 When disaster comes, the Lord will tell you people of Jerusalem,
“I am sending a windstorm
from the desert—
not a welcome breeze.
And it will sweep you away
as punishment for your sins.
13 Look! The enemy army
swoops down like an eagle;
their cavalry and chariots
race faster than storm clouds
blown by the wind.”
Then you will answer,
“We are doomed!”
14 But Jerusalem, there is still time
for you to be saved.
Wash the evil from your hearts
and stop making sinful plans,
15 before a message of disaster
arrives from the hills of Ephraim
and the town of Dan.
16-17 The Lord said,
“Tell the nations that my people
have rebelled against me.
And so an army will come
from far away
to surround Jerusalem
and the towns of Judah.
I, the Lord, have spoken.
18 “People of Judah,
your hearts will be in pain,
but it's your own fault
that you will be punished.”
Jeremiah's Vision of the Coming Punishment
19 I can't stand the pain!
My heart pounds,
as I twist and turn in agony.
I hear the signal trumpet
and the battle cry of the enemy,
and I cannot be silent.
20 I see the enemy defeating us
time after time,
leaving everything in ruins.
Even my own home
is destroyed in a moment.
21 How long will I see enemy flags
and hear their trumpets?
22 I heard the Lord say,
“My people ignore me.
They are foolish children
who do not understand
that they will be punished.
All they know is how to sin.”
23 After this, I looked around.
The earth was barren,
with no form of life.
The sun, moon, and stars
had disappeared.
24 The mountains were shaking;
25 no people could be seen,
and all the birds
had flown away.
26 Farmland had become a desert,
and towns were in ruins.
The Lord's fierce anger
had done all of this.
The Death of Jerusalem
27-28 The Lord said:
I have made my decision,
and I won't change my mind.
This land will be destroyed,
although not completely.
The sky will turn dark,
and the earth will mourn.
29 Enemy cavalry and archers
shout their battle cry.
People run for their lives
and try to find safety
among trees and rocks.
Every town is empty.
30 Jerusalem, your land
has been wiped out.
But you act like a prostitute
and try to win back your lovers,
who now hate you.
You can put on a red dress,
gold jewelry, and eye shadow,
but it's no use—
your lovers are out to kill you!
31 I heard groaning and crying.
Was it a woman giving birth
to her first child?
No, it was Jerusalem,
gasping for breath
and begging for help.
“I'm dying!” she said.
“They have murdered me.”
1 „Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!“ —saka tas Kungs.
2 „Ja tu zvērēsi patiesībā, taisnībā un uzticībā: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! —tad pagānu tautas dzīvos ar tavu vārdu svētītas Viņā un jutīsies Viņā tavu laimi vēlēdamās laimīgas un pagodinātas esam!“
3 Jo tā sacīja tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes vīriem: „Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos!
4 Apgraizaities tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas tā, ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo jauno darbu dēļ!“
5 Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē un izplatiet šo ziņu visur zemē, bazūnējiet un sauciet stiprā balsī un sakiet: „Pulcējieties un meklēsim patvērumu stiprās pilsētās!“
6 Paceliet karogu pār Ciānu! Bēdziet un nekavējieties! Jo Es sūtu nelaimi no ziemeļiem līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu.
7 Jau lauva ir izlīdis no sava biezokņa, un tautu nožņaudzējs ir piecēlies un dodas prom no savas mītnes, lai padarītu tavu zemi par tuksnesi un tavas pilsētas pārvērstu drupās, kur neviens vairs nedzīvo!
8 Tādēļ sajozieties maisos, žēlojieties un vaimanājiet: „Ak, tā Kunga dusmu kvēle nenovēršas no mums!“
9 „Tanī dienā“, —saka tas Kungs, —„saplaks dūša ķēniņam un viņa augstākiem palīgiem, priesteri apmulsīs, bet pravieši uztrauksies un izbīsies pilnīgā stāvokļa neizpratnē.“
10 Tad es sacīju: „Ak Kungs Kungs, Tu esi šo tautu un Jeruzālemi smagi maldinājis, solīdams: Jums būs miers! Un tomēr tagad zobens apdraud viņu dzīvību!“ —
11 Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: „Svelmains vējš no kaila-jiem kalniem tuksnesī brāžas virsū manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai,
12 Vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!“
13 Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši!
14 Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tavā garā vēl rosīsies tev pašai kaitīgas pārdomas?
15 Ak klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Dana, un posta vēsts nāk no Ēfraima kalniem:
16 Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: „Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām!
17 Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi tādēļ, ka tā bijusi pretestīga pret Mani!“ —saka tas Kungs.
18 Tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķej-as tev pie dzīvības. —
19 Ak manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kaļra troksnis.
20 Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani dzīvokļi un manas teltis!
21 Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas?
22 Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot. —
23 Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas!
24 Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās!
25 Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši!
26 Es raugos visapkārt, un redzi, —auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! —
27 Jo tā saka tas Kungs: „Visa zeme kļūs par tuksnesi; tomēr Es to neizpostīšu pavisam.
28 Tādēļ sēro zeme, un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos, un ka Man tā nebūs žēl“.
29 No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo.
30 Bet tu, varmācību pārcietušā un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības!
31 Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplēzdama: „Cik man grūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!“
