1 I am Joel the son of Pethuel.
And this is the message
the Lord gave to me.
Locusts Cover the Land
2 Listen, you leaders
and everyone else
in the land.
Has anything like this
ever happened before?
3 Tell our children!
Let it be told
to our grandchildren
and their children too.
4 Swarm after swarm of locusts
has attacked our crops,
eating everything in sight.
5 Sober up, you drunkards!
Cry long and loud;
your wine supply is gone.
6 A powerful nation
with countless troops
has invaded our land.
They have the teeth and jaws
of powerful lions.
7 Our grapevines and fig trees
are stripped bare;
only naked branches remain.
8 Grieve like a young woman
mourning for the man
she was to marry.
9 Offerings of grain and wine
are no longer brought
to the Lord's temple.
His servants, the priests,
are deep in sorrow.
10 Barren fields mourn;
grain, grapes, and olives
are scorched and shriveled.
11 Mourn for our farms
and our vineyards!
There's no wheat or barley
growing in our fields.
12 Grapevines have dried up
and so has every tree—
figs and pomegranates,
date palms and apples.
All happiness has faded away.
Return to God
13 Mourn, you priests who serve
at the altar of my God.
Spend your days and nights
wearing sackcloth.
Offerings of grain and wine
are no longer brought
to the Lord's temple.
14 Tell the leaders and people
to come together
at the temple.
Order them to go without eating
and to pray sincerely.
15 We are in for trouble!
Soon the Lord All-Powerful
will bring disaster.
16 Our food is already gone;
there's no more celebrating
at the temple of our God.
17 Seeds dry up in the ground;
no harvest is possible.
Our barns are in bad shape,
with no grain
to store in them.
18 Our cattle wander aimlessly,
moaning for lack of pasture,
and sheep are suffering.
19 I cry out to you, Lord.
Grasslands and forests are eaten
by the scorching heat.
20 Wild animals have no water
because of you;
rivers and streams are dry,
and pastures are parched.
1 Šis ir tā Kunga vārds, kas atklājies Joēlam, Petuēla dēlam.
2 Uzklausiet to jūs, vecākie, un pārdomājiet uzmanīgi arī jūs, visi pārējie zemes iedzīvotāji! Vai kaut kas līdzīgs ir jebkad noticis jūsu laikā vai jūsu tēvu dienās?
3 Stāstiet par to saviem bērniem un lieciet, lai jūsu bērni to stāsta tālāk saviem bērniem un viņu bērni atkal nākamai paaudzei!
4 Kas palika pāri cirmeņiem, to aprija siseņi, ko atstāja neskartu siseņi, to nograuza vaboles, un kas paglābās no vabolēm, to apēda tārpi.
5 Uzmostieties, dzērāji, un raudiet! Vaimanājiet, vīna cienītāji, jaunā vīna dēļ, jo tas gājis zudumā jūsu mutei!
6 Varena un savā daudzumā neaptverama tauta brūk virsū manai zemei. Tai ir zobi kā lauvam, un dzerokļi kā lauvas mātei.
7 Tā ir padarījusi manus vīna dārzus plikus un kailus un iznīcinājusi manus vīģes kokus, tiem apēzdama lapas un nograuzdama mizu. Liela daļa koku nolūzuši, pārējiem atlikuši tikai to kailie, apgrauztie zari.
8 Vaidi un vaimanā kā jaunava, kas tērpusies sēru drēbēs sava jaunības drauga dēļ!
9 Jo ēdamie un dzepamie upuri tā Kunga namā vairs nenotiek, un priesteri, tā Kunga kalpi, sēro.
10 Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās notēlojami, labība ir pagalam, vīna koki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi.
11 Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma.
12 Vīna koks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat beigti visi granātkoki, pagalam palmas un ābeles; arī visi pārējie koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis.
13 Apvelciet sēru drēbes, apjozieties un skumstiet, priesteri, šņukstiet skaļā balsī jūs, altāra kalpi! Ejiet un guliet cauru nakti, ielīduši sēru maisos, jo ēdamie un slakāmie upuri vairs nenotiek jūsu Dieva namā.
14 Izsludiniet svēto gavēni, sasauciet kopā visu draudzi! Izsludiniet grēku nožēlas dienu! Sapulciniet tautas vecākos un visus zemes iedzīvotājus tā Kungu, jūsu Dieva, namā un piesauciet to Kungu jo skaļā balsī.
15 Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visvarenā sūtīta.
16 Vai nav aizrauta projām barība mums mūsu pašu acu priekšā, un vai prieks un līksmība nav galīgi atstājuši tā Kunga, mūsu Dieva, namu?
17 Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam.
18 Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, —avis izģinst un panīkst.
19 Tevi, Kungs, es piesaucu, jo karstuma svelme ir izdedzinājusi klaju-mos ganības, un uguns aprijusi visus pa tīrumiem sastādītos kokus.
20 Slāpēs iztvīkuši pacel pret Tevi, ak Kungs, savus drausmīgos kaucienus meža zvēri, jo izžuvuši ir ūdens avoti un dedzinātāja svelme ir aprijusi klajumu ganības!
