Absalom Rebels against David
1 Some time later, Absalom got himself a chariot with horses to pull it, and he had 50 men run in front. 2 He would get up early each morning and wait by the side of the road that led to the city gate. Anyone who had a complaint to bring to King David would have to go that way, and Absalom would ask each of them, “Where are you from?”
If they said, “I'm from a tribe in the north,” 3 Absalom would say, “You deserve to win your case. It's too bad the king doesn't have anyone to hear complaints like yours. 4 I wish someone would make me the judge around here! I would be fair to everyone.”
5 Whenever anyone came to Absalom and started bowing down, he would reach out and hug and kiss them. 6 That's how he treated everyone from Israel who brought a complaint to the king. Soon everyone in Israel liked Absalom better than they liked David.
7 Four years later, Absalom said to David, “Please, let me go to Hebron. I have to keep a promise that I made to the Lord, 8 when I was living with the Arameans in Geshur. I promised that if the Lord would bring me back to live in Jerusalem, I would worship him in Hebron.”
9 David gave his permission, and Absalom went to Hebron. 10-12 He took 200 men from Jerusalem with him, but they had no idea what he was going to do. Absalom offered sacrifices in Hebron and sent someone to Gilo to tell David's advisor Ahithophel to come.
More and more people were joining Absalom and supporting his plot. Meanwhile, Absalom had secretly sent some messengers to the northern tribes of Israel. The messengers told everyone, “When you hear the sound of the trumpets, you must shout, ‘Absalom now rules as king in Hebron!’ ”
David Has To Leave Jerusalem
13 A messenger came and told David, “Everyone in Israel is on Absalom's side!”
14 David's officials were in Jerusalem with him, and he told them, “Let's get out of here! We'll have to leave soon, or none of us will escape from Absalom. Hurry! If he moves fast, he could catch us while we're still here. Then he will kill us and everyone else in the city.”
15 The officials said, “Your Majesty, we'll do whatever you say.”
16-17 David left behind ten of his wives to take care of the palace, but the rest of his family and his officials and soldiers went with him.
They stopped at the last house at the edge of the city. 18 Then David stood there and watched while his regular troops and his bodyguards marched past. The last group was the 600 soldiers who had followed him from Gath. Their commander was Ittai.
19 David spoke to Ittai and said, “You're a foreigner from the town of Gath. You don't have to leave with us. Go back and join the new king! 20 You haven't been with me very long, so why should you have to follow me, when I don't even know where I'm going? Take your soldiers and go back. I pray that the Lord will be kind and faithful to you.”
21 Ittai answered, “Your Majesty, just as surely as you and the Lord live, I will go where you go, no matter if it costs me my life.”
22 “Then come on!” David said.
So Ittai and all his men and their families walked on past David.
David Sends the Sacred Chest Back to Jerusalem
23 The people of Jerusalem were crying and moaning as David and everyone with him passed by. He led them across Kidron Valley and along the road toward the desert.
24 Zadok and Abiathar the priests were there along with several men from the tribe of Levi who were carrying the sacred chest. They set the chest down, and left it there until David and his followers had gone out of the city.
25 Then David said:
Zadok, take the sacred chest back to Jerusalem. If the Lord is pleased with me, he will bring me back and let me see it and his tent again. 26 But if he says he isn't pleased with me, then let him do what he knows is best.
27 Zadok, you are a good judge of things, so return to the city and don't cause any trouble. Take your son Ahimaaz with you. Abiathar and his son Jonathan will also go back. 28 I'll wait at the river crossing in the desert until I hear from you.
29 Zadok and Abiathar took the sacred chest back into Jerusalem and stayed there. 30 David went on up the slope of the Mount of Olives. He was barefoot and crying, and he covered his head to show his sorrow. Everyone with him was crying, and they covered their heads too.
31 Someone told David, “Ahithophel is helping Absalom plot against you!”
David said, “Please, Lord, keep Ahithophel's plans from working!”
David Sends Hushai Back as a Spy
32 When David reached the top of the Mount of Olives, he met Hushai the Archite at a place of worship. Hushai's robe was torn, and dust was on his head. 33 David told him:
If you come with me, you might slow us down. 34 Go back into the city and tell Absalom, “Your Majesty, I am your servant. I will serve you now, just as I served your father in the past.”
Hushai, if you do that, you can help me ruin Ahithophel's plans. 35 Zadok and Abiathar the priests will be there with you, and you can tell them everything you hear in the palace. 36 Then they can send their sons Ahimaaz and Jonathan to tell me what you've heard.
37 David's advisor Hushai slipped back into Jerusalem, at just about the same time Absalom was coming in.
1 Un pēc tam notika, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit miesas sargus, kas skrēja viņam pa priekšu.
2 Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad nu notika, ka ikvienam cilvēkam, kūpam bija kāda tiesas lieta, kādēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: „No kupas pilsētas tu esi?“ Un kad tas sacīja: „Tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts,“
3 Tad Absaloms tam mēdza teikt: „Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!“
4 Un Absaloms piebilda: „Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!“
5 Un kad kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja.
6 Un šādi Absaloms rīkojās ar ikvienu israēlieti, kupš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.
7 Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: „Lūdzu, es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam Kungam.
8 Redzi, kad tavs kalps vel dzīvoja Gešūrā, Sirijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzā-lemi, tad es kalpošu tam Kungam.“
9 Un ķēniņš viņam atbildēja: „Ej ar mieru!“ Un viņš cēlās un devās uz Hebronu.
10 Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis sūtņus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: „Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skanu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!“
11 Un ceļā no Jeruzālemes uz Hebronu Absalomu pavadīja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā viņam līdz un nemaz nezināja visu šo lietu.
12 Un bez tam vēl, Absaloms lika atvest, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri, gilonieti Ahitofelu, Dāvida padomu devēju, no vina dzimtās pilsētas Gilo. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam.
13 Kad nu vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: „Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,“
14 Tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: „Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, un lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!“
15 Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: „Lai notiek viss, ko vien mūsu ķēnišķīgais kungs sev izraugās par labu, redzi, te mēs esam, tavi paklausīgie kalpi!“
16 Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakus sievas, lai tās namu sargātu.
17 Tā ķēniņš izgāja, un viņam kājām sekoja visi galma ļaudis, un viņi apstājās pie pēdējā nama.
18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, un visa viņa miesas sardze—krētieši un plētieši—pie viņa sāniem, un arī visi gāticši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizsoļoja garām.
19 Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: „Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes.
20 Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!“
21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, —nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!“
22 Un Dāvids sacīja Itajam: „Ej!“ —Tad Itajs no Gātas ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa, nosoļoja garām ķēniņam.
23 Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš pārgāja pāri Kidronas upei, un arī visa tauta devās pāri virzienā uz tuksnesi.
24 Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi Ievīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; viņi tad nolika Dieva derības šķirstu zeme, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visa tauta pilnā skaitā bija no pilsētas izgājusi.
25 Tad ķēniņš sacīja Cadokam: „Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli.
26 Bet ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, —tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!“
27 Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: „Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums.
28 Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.“
29 Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.
30 Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja.
31 Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpi-niekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: „Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!“
32 Kad nu Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas.
33 Un Dāvids viņam sacīja: „Ja tu nāksi man līdz, tad tu man būsi par nastu,
34 Bet ja tu atgriezīsies atpakaļ, pilsētā un teiksi Absalomam: Ak, ķēniņ, es taču būšu tavs kalps! Un kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, —tad tu manā labā varētu locīt Ahitofela padomu.
35 Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram!
36 Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli, Ahimaācs, Cadoka, un Jonatāns, Abjatāra dēls, un ar viņu starpniecību jūs visu, ko vien jūs dzirdēsit, man ziņojiet.“
37 Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.
