1 and he sent Nathan the prophet to tell this story to David:
A rich man and a poor man lived in the same town. 2 The rich man owned a lot of sheep and cattle, 3 but the poor man had only one little lamb that he had bought and raised. The lamb became a pet for him and his children. He even let it eat from his plate and drink from his cup and sleep on his lap. The lamb was like one of his own children.
4 One day someone came to visit the rich man, but the rich man didn't want to kill any of his own sheep or cattle and serve it to the visitor. So he stole the poor man's lamb and served it instead.
5 David was furious with the rich man and said to Nathan, “I swear by the living Lord that the man who did this deserves to die! 6 And because he didn't have pity on the poor man, he will have to pay four times what the lamb was worth.”
7 Then Nathan told David:
You are that rich man! Now listen to what the Lord God of Israel says to you: “I chose you to be the king of Israel. I kept you safe from Saul 8 and even gave you his house and his wives. I let you rule Israel and Judah, and if that had not been enough, I would have given you much more. 9 Why did you disobey me and do such a horrible thing? You murdered Uriah the Hittite by letting the Ammonites kill him, so you could take his wife.
10 “Because you wouldn't obey me and took Uriah's wife for yourself, your family will never live in peace. 11 Someone from your own family will cause you a lot of trouble, and I will take your wives and give them to another man before your very eyes. He will go to bed with them while everyone looks on. 12 What you did was in secret, but I will do this in the open for everyone in Israel to see.”
13-14 David said, “I have disobeyed the Lord.”
“Yes, you have!” Nathan answered. “You showed you didn't care what the Lord wanted. He has forgiven you, and you won't die. But your newborn son will.” 15 Then Nathan went back home.
David's Young Son Dies
The Lord made David's young son very sick.
16 So David went without eating to show his sorrow, and he begged God to make the boy well. David would not sleep on his bed, but spent each night lying on the floor. 17 His officials stood beside him and tried to talk him into getting up. But he would not get up or eat with them.
18 After the child had been sick for seven days, he died, but the officials were afraid to tell David. They said to each other, “Even when the boy was alive, David wouldn't listen to us. How can we tell him his son is dead? He might do something terrible!”
19 David noticed his servants whispering, and he knew the boy was dead. “Did my son die?” he asked his servants.
“Yes, he did,” they answered.
20 David got up off the floor; he took a bath, combed his hair, and dressed. He went into the Lord's tent and worshiped, then he went back home. David asked for something to eat, and when his servants brought him some food, he ate it.
21 His officials said, “What are you doing? You went without eating and cried for your son while he was alive! But now that he's dead, you're up and eating.”
22 David answered:
While he was still alive, I went without food and cried because there was still hope. I said to myself, “Who knows? Maybe the Lord will have pity on me and let the child live.” 23 But now that he's dead, why should I go without eating? I can't bring him back! Someday I will join him in death, but he can't return to me.
Solomon Is Born
24 David comforted his wife Bathsheba and slept with her. Later on, she gave birth to another son and named him Solomon. The Lord loved Solomon 25 and sent Nathan the prophet to tell David, “The Lord will call him Jedidiah.”
The End of the War with Ammon
(1 Chronicles 20.1b-3)26 Meanwhile, Joab had been in the country of Ammon, attacking the city of Rabbah. He captured the royal fortress 27 and sent a messenger to tell David:
I have attacked Rabbah and captured the fortress guarding the city water supply. 28 Call the rest of the army together. Then surround the city, and capture it yourself. If you don't, everyone will remember that I captured the city.
29 David called the rest of the army together and attacked Rabbah. He captured the city 30 and took the crown from the statue of their god Milcom. The crown was made of about 35 kilograms of gold, and there was a valuable jewel on it. David put the jewel on his own crown. He also carried off everything else of value. 31 David made the people of Rabbah tear down the city walls with iron picks and axes, and then he put them to work making bricks. He did the same thing with all the other Ammonite cities.
David went back to Jerusalem, and the people of Israel returned to their homes.
1 Un tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida; kad nu viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: „Divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags.
2 Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu,
3 Bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita.
4 Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.“
5 Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!
6 Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!“
7 Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tu esi tas vīrs! Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es tevi esmu izglābis no Saula rokas.
8 Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī; un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un ja ar to visu vēl nepietiek, tad Es vēl gribu šo un to pielikt.
9 Kāpēc tad tu esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas Jauns vina acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Oriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu.
10 Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva!
11 Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot.
12 Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā!“
13 Tad Dāvids sacīja Nātānam: „Es esmu grēkojis pret to Kungu!“ Un Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tad nu tas Kungs ari tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!
14 Bet tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaid-niekiem Viņu zaimot, tad ari dēlam, kas tev ir dzimis, neglābjami ir jāmirst!“
15 Un kad Nātāns atgriezās savā namā, tad tas Kungs sita to bērnu, ko Urijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims.
16 Un ši bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes.
17 Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem.
18 Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: „Ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kur tad tagad, kad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu!“
19 Bet Dāvids novēroja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: „Vai bērns ir nomiris?“ Un tie viņam atbildēja: „Jā, viņš ir miris!“
20 Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās un pārmainīja savas sēru drēbes. Tad viņš iegāja tā Kunga namā un pielūgdams noliecās ar savu vaigu pie zemes. Kad nu viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi.
21 Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: „Cik nesaprotama ir tava izturē-šanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.“
22 Bet viņš sacīja: „Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zinā, varbūt, ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs?
23 Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!“
24 Un Dāvids nomierināja ari savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu kopā. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu Salamans, un tas Kungs viņu mīlēja.
25 Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņa vārdu Jedīd Jah tā Kunga dēļ.
26 Bet Joābs veda karu pret Rabu, Amona bērnu galveno pilsētu, un viņš iekaroja pa daļai šo ķēniņa pilsētu.
27 Tad Joābs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un lika tiem sacīt: „Es esmu cīnījies pret Rabu un šīs pilsētas ūdeņu apņemto lejas dalu ari ieņēmis,
28 Tad nu tagad sapulcini atlikušo karavīru saimi un apmet ap šo pilsētu savu telšu nometni, un ieņem tu pilnīgi šo pilsētu, lai es neieņemtu to un lai daudzinot manu vārdu neizceļ pāri tavam vārdam.“
29 Tad Dāvids sapulcināja visu savu karaspēku un nogāja uz Rabu, un viņš uzbruka pilsētai un to iekaroja.
30 Un viņš noņēma viņu ķēniņa kroni no viņu elka Milkoma galvas, tas bija vienu zelta talentu smags un viss noklāts ar dārgakmeņiem; un tas tika uzlikts Dāvidam galvā. Un viņš izveda no šīs pilsētas ļoti bagātu laupījumu.
31 Un to tautu, kas atradās pilsētā, viņš novietoja ir pie akmeņu zāģiem, ir pie dzelzs kuļamiem ratiem, ir pie dzelzs cirvjiem, ir lika tiem strādāt ķieģeļu cepļos; tāpat viņš rīkojās ar visām Amona bērnu pilsētām. Pēc tam Dāvids ar visu savu karaspēku atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
