1 The Amorite kings west of the Jordan River and the Canaanite kings along the Mediterranean Sea lost their courage and their will to fight, when they heard how the Lord had dried up the Jordan River to let Israel go across.
Israel Gets Ready To Celebrate Passover
2 While Israel was camped at Gilgal, the Lord said, “Joshua, make some flint knives and circumcise the rest of the Israelite men and boys.”
3 Joshua made the knives, then circumcised those men and boys at Haaraloth Hill. 4-7 This had to be done, because none of Israel's baby boys had been circumcised during the 40 years that Israel had wandered through the desert after leaving Egypt.
And why had they wandered for 40 years? It was because right after they left Egypt, the men in the army had disobeyed the Lord. And the Lord had said, “None of you men will ever live to see the land that I promised Israel. It is a land rich with milk and honey, and someday your children will live there, but not before you die here in the desert.”
8 Everyone who had been circumcised needed time to heal, and they stayed in camp.
9 The Lord told Joshua, “It was a disgrace for my people to be slaves in Egypt, but now I have taken away that disgrace.” So the Israelites named the place Gilgal, and it still has that name.
10 Israel continued to camp at Gilgal in the desert near Jericho, and on the fourteenth day of the same month, they celebrated Passover.
11-12 The next day, God stopped sending the Israelites manna to eat each morning, and they started eating food grown in the land of Canaan. They ate roasted grain and thin bread made of the barley they had gathered from nearby fields.
Israel Captures Jericho
13 One day, Joshua was near Jericho when he saw a man standing some distance in front of him. The man was holding a sword, so Joshua walked up to him and asked, “Are you on our side or on our enemies' side?”
14 “Neither,” he answered. “I am here because I am the commander of the Lord's army.”
Joshua fell to his knees and bowed down to the ground. “I am your servant,” he said. “Tell me what to do.”
15 “Take off your sandals,” the commander answered. “This is a holy place.”
So Joshua took off his sandals.
1 Un notika, ka visi amoriešu ķēniņi, kuri mīt viņpus Jardānas pret rietumiem, un visi kānaāniešu ķēniņi, kuri dzīvo jmas malā, dzirdēja, ka tas Kungs bija licis izsīkt Jardānas ūdenim Israēla bērnu priekšā, līdz tie visi bija pārcēlušies pāri, un tad viņu sirdis kļuva bailīgas, un tiem vairs nebija drosmes stāties pretim Israēla bērniem.
2 Tanī laikā tas Kungs sacīja Jozuam: „Taisi sev akmens nažus un sāc apgraizīt Israēla bērnus pa otram lāgam!“
3 Tad Jozua sev izgatavoja akmens nažus, un viņš apgraizīja Israēla bērnus pie Gibeas-Aralotas.
4 Un, lūk, tiešais iemesls, kādēļ Jozua apgraizīja tautai visus vīriešus, kas bija izgājuši no Ēģiptes: visi karavīri bija pa ceļam apmiruši tuksnesi, izejot un pa ceļam ejot no Ēģiptes projām. Pa to laiku no jauna neviens nebija ticis apgraizīts.
5 Tādā kārtā apgraizīta gan bija visa tā tautas daļa, kas bija iznākusi laukā no Ēģiptes, bet tā tautas daļa, kas bija piedzimusi tuksnesi, kad viņi vai nu bija jau ārā iznākuši no Ēģiptes, vai bija vēl ceļā, —tie nebija apgraizīti.
6 Jo Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesi, tiekāms visa karotāju saime bija izmirusi, kas bija izgājuši no Ēģiptes, tādēļ ka tie nebija uzklausījuši tā Kunga balsi; tāpēc tas Kungs bija ar zvērestu viņiem apgalvojis, ka Viņš tiem negribot ļaut redzēt to zemi, ko Viņš ar zvērestu bija viņu tēviem apsolījis mums, viņu pēcnācējiem, dot, zemi, kur piens un medus tek.
7 Bet viņu dēlus, kuriem tas Kungs bija licis izaugt viņu vietā, tos tagad Jozua apgraizīja, jo tie bija palikuši ceļā neapgraizīti.
8 Un kad visi ļaudis bija apgraizīti, tad tie atgriezās atpakaļ, savā nometnē, savās dzīves vietās, kamēr tie izdziedinājās.
9 Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Šodien Es esmu no jums novēlis visu Ēģiptes apkaunojumu!“ —Tāpēc šī vieta tika vārdā nosaukta par Gilgalu lidz pat šai dienai.
10 Un Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā un tie sarīkoja Pasā svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā.
11 Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pasā svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas tieši jau tanī pašā dienā.
12 Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem.
13 Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un, lūk, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kutam rokā bija atvēzts zobens, un Jozua piegājā klāt pie viņa un jautāja: „Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu pretinieks?“
14 Bet tas sacīja: „Nē, —bet es esmu tagad nācis kā tā Kunga karaspēka virsnieks.“ Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: „Ko mans Kungs grib teikt savam kalpam?“
15 Tad tā Kunga kara pulku virsnieks sacīja Jozuam: „Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.“ Un Jozua tā arī darīja.
