Jehu Becomes King of Israel
1 One day, Elisha called for one of the other prophets and said:
Take this bottle of olive oil and get ready to go to the town of Ramoth in Gilead. 2 When you get there, find Jehu son of Jehoshaphat and grandson of Nimshi. Take him to a place where the two of you can be alone, 3 then pour olive oil on his head to show that he is the new king. Say to him, “The Lord has chosen you to be king of Israel.” Then leave quickly—don't wait around for anything!
4 The young prophet left for Ramoth. 5 When he arrived, the army officers were meeting together. “Sir, I have a message for you,” he said.
“For which one of us?” Jehu asked.
“You, sir,” the prophet answered. 6 So Jehu got up and went inside. The prophet poured olive oil on Jehu's head and told him:
The Lord God of Israel has this message for you: “I am the Lord, and I have chosen you to be king of my people Israel. 7 I want you to wipe out the family of Ahab, so Jezebel will be punished for killing the prophets and my other servants. 8 Every man and boy in Ahab's family must die, whether slave or free. 9 His whole family must be destroyed, just like the families of Jeroboam son of Nebat and Baasha son of Ahijah. 10 As for Jezebel, her body will be eaten by dogs in the town of Jezreel. There won't be enough left of her to bury.”
Then the young prophet opened the door and ran out.
11 Jehu went back to his officers, and one of them asked, “What did that crazy prophet want? Is everything all right?”
“You know him and how he talks,” Jehu answered.
12 “No, we don't. What did he say?” they asked.
“He had a message from the Lord,” Jehu replied. “He said that the Lord has chosen me to be the next king of Israel.”
13 They quickly grabbed their coats and spread them out on the steps where Jehu was standing. Someone blew a trumpet, and everyone shouted, “Jehu is king!”
Jehu Kills Joram and Ahaziah
14-16 King Joram of Israel had been badly wounded in the battle at Ramoth, trying to defend it against King Hazael and the Syrian army. Joram was now recovering in Jezreel, and King Ahaziah of Judah was there, visiting him.
Meanwhile, Jehu was in Ramoth, making plans to kill Joram. He said to his officers, “If you want me to be king, then don't let anyone leave this town. They might go to Jezreel and tell Joram.” Then Jehu got in his chariot and rode to Jezreel.
17 When the guard in the watchtower at Jezreel saw Jehu and his men riding up, he shouted to the king, “I see a large group of men coming this way.”
Joram ordered, “Send someone out to ask them if this is a friendly visit.”
18 One of the soldiers rode out and said to Jehu, “King Joram wants to know if this is a friendly visit.”
“What's it to you?” Jehu asked. “Just stay behind me with the rest of my troops!”
About the same time the guard in the watchtower said, “Your Majesty, the rider got there, but he isn't coming back.”
19 So Joram sent out another rider, who rode up to Jehu and said, “The king wants to know if this is a friendly visit.”
“What's it to you?” Jehu asked. “Just get behind me with the rest of my troops!”
20 The guard in the watchtower said, “Your Majesty, the rider got there, but he isn't coming back either. Wait a minute! That one man is a reckless chariot driver—it must be Jehu!”
21 Joram commanded, “Get my chariot ready.” Then he and Ahaziah got in their chariots and rode out to meet Jehu. They all met on the land that had belonged to Naboth. 22 Joram asked, “Jehu, is this a peaceful visit?”
“How can there be peace?” Jehu asked. “Your mother Jezebel has caused everyone to worship idols and practice witchcraft.”
23 “Ahaziah, let's get out of here!” Joram yelled. “It's a trap!” As Joram tried to escape, 24 Jehu shot an arrow. It hit Joram between his shoulders, then it went through his heart and came out his chest. He fell over dead in his chariot.
25-26 Jehu commanded his assistant Bidkar, “Get Joram's body and throw it in the field that Naboth once owned. Do you remember when you and I used to ride side by side behind Joram's father Ahab? It was then that the Lord swore to Ahab that he would be punished in the same field where he had killed Naboth and his sons. So throw Joram's body there, just as the Lord said.”
27 Ahaziah saw all of this happen and tried to escape to the town of Beth-Haggan, but Jehu caught up with him and shouted, “Kill him too!” So his troops shot Ahaziah with an arrow while he was on the road to Gur near Ibleam. He went as far as Megiddo, where he died. 28 Ahaziah's officers put his body in a chariot and took it back to Jerusalem, where they buried him beside his ancestors.
29 Ahaziah had become king of Judah in the eleventh year of the rule of Ahab's son Joram.
Jehu Kills Jezebel
30 Jehu headed toward Jezreel, and when Jezebel heard he was coming, she put on eye shadow and brushed her hair. Then she stood at the window, waiting for him to arrive. 31 As he walked through the city gate, she shouted down to him, “Why did you come here, you murderer? To kill the king? You're no better than Zimri!”
32 He looked up toward the window and asked, “Is anyone up there on my side?” A few palace workers stuck their heads out of a window, 33 and Jehu shouted, “Throw her out the window!” They threw her down, and her blood splattered on the walls and on the horses that trampled her body.
34 Jehu left to get something to eat and drink. Then he told some workers, “Even though she was evil, she was a king's daughter, so make sure she has a proper burial.”
35 But when they went out to bury her body, they found only her skull, her hands, and her feet. 36 They reported this to Jehu, and he said, “The Lord told Elijah the prophet that Jezebel's body would be eaten by dogs right here in Jezreel. 37 And he warned that her bones would be spread all over the ground like manure, so that no one could tell who it was.”
1 Bet pravietis Elīsa ataicināja kādu no praviešu mācekļiem un tam sacīja: „Apjoz savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas trauku un ej uz Ramotu Gileādā.
2 Tur nonācis, lūko, kur ir Jehus, Jošafata dēls, Nimšija mazdēls, ej pie viņa namā iekšā, liec viņam celties un iznākt no savu brāļu vidus un ved viņu vistālākā istabā.
3 Tad ņem eļļas trauku izlej pār viņu un iezied viņa galvu un saki: Tā saka tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu! Pēc tam atver durvis un bēdz, bet nevilcinies!“
4 Kad nu šis jauneklis, šis nākamais pravietis, nonāca Ramotā Gileādā,
5 Tad viņam ieejot namā, redzi, tur pašreiz bija karaspēka virsniekiem apspriede. Un tas teica: „Man tev ir kas sakāms, virsniek!“ Kad nu Jehus jautāja: „Ar kuŗu no visa mūsu pulka?“ Viņš atbildēja: „Ar tevi, kara virsniek!“
6 Tad Jehus piecēlās un iegāja namā; un tas izlēja eļļu uz viņa galvu un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār tā Kunga tautu, pār Israēlu.
7 Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles savu kalpu, praviešu, asinis un visu tā Kunga kalpu asinis.
8 Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā, un Es izdeldēšu visus no Ahaba nama, ikvienu, kas vīriešu kārtas, Kas stiprs un kas vājš, Israēlā.
9 Un Es darīšu Ahaba namam kā Jerobeāma, Nebata dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam.
10 Bet Izebeli suņi ēdīs Jezreēlas tīrumā, un neviena nebūs, kas to apraks!“ Tad viņš atdarīja durvis un metās bēgt.
11 Kad nu Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: „Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?“ Un viņš tiem atbildēja: „Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu.“
12 Bet tie sauca: „Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!“ Tad viņš sacīja: „Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!“
13 Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: „Jehus ir ķēniņš!“
14 Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēla dēls, sacēlās pret Jorāmu. Bet Jorāms pašreiz bija ar visu Israēlu Ramotā Gileādā kara nometnē pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu.
15 Tobrīd gan ķēniņš Jorāms bija atgriezies uz Jezreēlu, lai liktos dziedi-nāties no brūcēm, kuras aramieši bija viņam situši, kad viņš cīnījās ar Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Jehus sacīja: „Ja tāds ir jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz Jezreēlu.“
16 Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu; Jorāms tur gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu Jorāmu.
17 Kad nu sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus pulku nākam, tad viņš sauca: „Es redzu lielu kara pulku!“ Tad Jorāms pavēlēja: „Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un lai tas jautā: „Vai miers?“
18 Un jātnieks izjāja tam pretī un sacīja: „Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat miera nolūkā?“ Un Jehus atbildēja: „Kāda tev daļa gar mieru? Griez zirgu apkārt un seko man!“ Tad sargs vēstīja un sacīja: „Vēstnieks gan ir pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ.“
19 Tad viņš izsūtīja otru jātnieku; un tas nonāca pie tiem un sacīja: „Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat miermīlīgos nolūkos?“ Bet Jehus atbildēja: „Kāda tev daļa gar mieru? Griezies un seko man aizmugurē!“
20 Tad sargs pavēstīja, sacīdams: „Viņš pie tiem ir nonācis, bet negriežas atpakaļ. Bet braukšanas veids, kā tas brauc, līdzinās Jehus, Nimšija dēla dēla, braukšanas veidam, jo viņš skrien kā ārprātīgs.“
21 Tad Jorāms pavēlēja: „Iejūdziet!“ Tad iejūdza, un Israēla ķēniņš Jorāms un Ahasja, Jūdas ķēniņš, izbrauca, ikkatrs savos ratos; un tie devās pretī Jehum, un tie viņu sastapa pie jezreēlieša Nabota tīruma.
22 Kad nu Jorāms ieraudzīja Jehu, tad viņš jautāja: „Vai tu miera nolūkā, Jehu?“ Bet tas atbildēja: „Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles netiklība un burvestība aug augumā!“
23 Tad Jorāms ar savām rokām apgrieza zirgus apkārt, pretējā virzienā, un bēgot sauca Ahasjam: „Nodevība, Ahasja!“
24 Bet Jehus satvēra savu loku un iešāva Jorāmam starp viņa lāpstiņām tā, ka bulta izskrēia cauri viņa sirdij, un tas saļima savos ratos.
25 Tad viņš pavēlēja savam virsniekam Bidkaram; „Ņem viņu un nomet viņu jezreēlieša Nabota tīrumā! Tu taču atminies, kā mēs abi pārī jājām pa pēdām viņa tēvam Ahabam un kā Dievs, tas Kungs, pasludināja šādu spriedumu par viņu:
26 Tik tiešām, kā Es vakar esmu redzējis Nābota un viņa dēlu asinis, saka tas Kungs, Es tev to atmaksāšu tanī pašā tīrumā, saka tas Kungs. —Un tagad, ņem un nomet viņu tajā tīrumā, kā tā Kunga vārds ir sacījis!“
27 Kad Ahasja, Jūdas ķēniņš, to redzēja, tad viņš metās bēgt uz dārza nama pusi, bet Jehus to vajāja un sauca; „Kaujiet arī šo kajra ratos!“ Un tad šāva uz viņu ratos un viņu ievainoja; bet tas bija pie uzkalna, ejot uz Gūru, kas atrodas pie Ibleamas; un viņš bēga uz Megidu un tur nomira.
28 Un viņa kalpi to pārveda ratos uz Jeruzālemi, un viņu apraka tā kapu vietā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā.
29 Ahasja kļuva ķēniņš pār Jūdu Jorāma, Ahaba dēla, vienpadsmitajā val-dīšanas gadā.
30 Bet kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu un skatīdamās izliecās pa logu.
31 Kad nu Jehus ienāca pa vārtiem, tad tā viņam uzsauca: „Vai Simrijam, sava kunga slepkavam, bija laimīgs liktenis?“
32 Tad viņš pacēla savas acis pret viņas logu un izsaucās: „Kuŗš ir manā pusē? Kuŗš?“ Kad nu kādi divi vai trīs galminieki izliecās pa logu un uz to skatījās,
33 Tad viņš tiem sauca: „Gāziet viņu zemē!“ Un tie to arī nogrūda zemē tā, ka ar viņas asinīm tika apslacīts mūris un zirgi, un tie to samina.
34 Kad nu viņš bija ienācis pilī, ēdis un dzēris, tad viņš pavēlēja: „Palūkojieties pēc šīs nolādētās sievas un aprociet viņu, jo viņa taču ir ķēniņa meita.“
35 Kad nu viņi nogāja, lai viņu apraktu, tad tie nekā no viņas neatrada kā vien galvas kausu, kāju stilbu kaulus un abu roku plaukstas.
36 Tad tie atgriezās atpakaļ un to viņam pastāstīja, un viņš teica: „Šis ir iā Kunga vārds, ko Viņš ir sacījis ar sava kalpa, tisbieša Elijas, starpniecību, sacī-dams: Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas.
37 Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz ūruma Jezreēlas laukos tā, ka neviens nevarēs pateikt: tā ir Izebele!“
