The Lord Controls Human Events
1 Be silent and listen,
every island in the sea.
Have courage and come near,
every one of you nations.
Let's settle this matter!
2 Who appointed this ruler
from the east?
Who puts nations and kings
in his power?
His sword and his arrows
turn them to dust
blown by the wind.
3 He goes after them so quickly
that his feet
barely touch the ground—
he doesn't even get hurt.
4 Who makes these things happen?
Who controls human events?
I do! I am the Lord.
I was there at the beginning;
I will be there at the end.
5 Islands and foreign nations
saw what I did and trembled
as they came near.
What Can Idols Do?
6 Worshipers of idols
comfort each other,
saying, “Don't worry!”
7 Woodcarvers, goldsmiths,
and other workers
encourage one another and say,
“We've done a great job!”
Then they nail the idol down,
so it won't fall over.
The Lord's Chosen Servant
8 Israel, you are my servant.
I chose you, the family
of my friend Abraham.
9 From far across the earth
I brought you here and said,
“You are my chosen servant.
I haven't forgotten you.”
10 Don't be afraid. I am with you.
Don't tremble with fear.
I am your God.
I will make you strong,
as I protect you with my arm
and give you victories.
11 Everyone who hates you
will be terribly disgraced;
those who attack
will vanish into thin air.
12 You will look around
for those brutal enemies,
but you won't find them—
they will be gone.
13 I am the Lord your God.
I am holding your hand,
so don't be afraid.
I am here to help you.
14 People of Israel, don't worry,
though others may say,
“Israel is only a worm!”
I am the holy God of Israel,
who saves and protects you.
15 I will let you be like a log
covered with sharp spikes.
You will grind and crush
every mountain and hill
until they turn to dust.
16 A strong wind will scatter them
in all directions.
Then you will celebrate
and praise me, your Lord,
the holy God of Israel.
The Lord Helps the Poor
17 When the poor and needy
are dying of thirst
and cannot find water,
I, the Lord God of Israel,
will come to their rescue.
I won't forget them.
18 I will make rivers flow
on mountain peaks.
I will send streams
to fill the valleys.
Dry and barren land
will flow with springs
and become a lake.
19 I will fill the desert
with all kinds of trees—
cedars, acacias, and myrtles;
olive and cypress trees;
fir trees and pines.
20 Everyone will see this
and know that I,
the holy Lord God of Israel,
created it all.
Idols Are Useless
21 I am the Lord,
the King of Israel!
Come argue your case with me.
Present your evidence.
22 Come near me, you idols.
Tell us about the past,
and we will think about it.
Tell us about the future,
so we will know
what is going to happen.
23 Prove that you are gods
by making your predictions
come true.
Do something good or evil,
so we can be amazed
and terrified.
24 You idols are nothing,
and you are powerless.
To worship you
would be disgusting.
25 I, the Lord, appointed a ruler
in the north;
now he comes from the east
to honor my name.
He tramples kings like mud,
as potters trample clay.
26 Did any of you idols predict
what would happen?
Did any of you get it right?
None of you told about this
or even spoke a word.
27 I was the first to tell
the people of Jerusalem,
“Look, it's happening!”
I was the one who announced
this good news to Zion.
28 None of these idols
are able to give advice
or answer questions.
29 They are nothing,
and they can do nothing—
they are merely
a passing breeze.
1 Klusēdamas uzklausiet Mani, jūs jūpas zemes un salas, un tautas lai ņemas jaunu spēku, lai tās nāk un runā, tad iesim kopā tiesāties!
2 Kas ir no austrumiem to vīru saucis, kam taisnība un uzvara seko, kur vien viņš staigā? Kas nodevis tautas viņa varā, ka viņš valda pār ķēniņiem; tie padoti viņa zobenam kā pīšļi un viņa stopam kā izpurinātas pelavas?
3 Ka viņš tos vajā, vajā pats neskarts un neaiztikts, nepieskardamies savai tekai ar savām kājām.
4 Kas to ir darījis un to veicis? Es esmu tas, kas cilvēku ciltis aicināja esamībā no iesākuma, Es esmu tas Kungs, kas esmu pirmais bijis un arī ar pēdējiem esmu vēl joprojām tas pats. —
5 Jūras salas to redzēja un izbijās, zemes gali drebēja. Tie nāca un tuvojās.
6 Cits citam palīdzēja, un ikviens sacīja savam brālim: „Esi stiprs!“
7 Kalējs drošināja sudrabkali, un, kas ar kaukli (āmuru) strādā, teica smagā vesera cilātājam: „Metinājums būs labs!“ —Tad viņš to pienagloja, lai tas nekustas.
8 Bet tu, Israēl, mans kalps, tu Jēkab, ko Es izredzēju, mana mīļā Ābrahāma dzimums un atvase,
9 Ko Es vadīju no zemes galiem un aicināju no tālajām zemes robežām un malām un teicu: „Tu esi mans kalps, Es tevi izredzēju un neesmu atmetis.“
10 Nebīsties, jo Es esmu ar Eslst Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievevil tevi stiprinu, Es tev ari palidzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!
11 Redzi, kaunā paliks un par apsmieklu kļūs visi, kas pret tevi iedegas naidā un dusmās; iznīks un ies bojā visi, kas meklē nesaskaņas ar tevi.
12 Tu tos meklēsi, bet vairs neatradīsi, kas ar tevi bija ienaidā; tie visi iznīks, kas karoja ar tevi.
13 Jo Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: „Nebīsties, Es tev palīdzu!“
14 Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! —Es tev palīdzu, —saka tas Kungs. Tavs Pestītājs ir Israēla Svētais.
15 Redzi, Es tevi daru par jauniem asiem kuļamiem ratiem ar asām naglām; tu sakulsi un satrieksi kalnus un samaisi pakalnus par pelavām.
16 Tu tos vētīsi, ka vējš tos aiznes un viesulis tos izkaisa. Bet tu priecāsies ar to Kungu un leposies ar Israēla Svēto!
17 Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi; Es, tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.
18 Es likšu upēm iztecēt no kailiem kalniem un atvēršu strautus klajumos; Es darīšu tuksnesi par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem.
19 Es likšu augt tuksnesī ciedru kokiem, akacijām, mirtēm un eļļas kokiem. Un Es stādīšu sausā klajumā cipreses, gobas un pīnijas kopā,
20 Lai visi šie koki redz un atzīst, lai tie apdomā un saprot visi kopā, ka tā Kunga roka to ir darījusi un ka Israēla Svētais to ir lēmis.
21 Iesniedziet savu tiesas lietu! —saka tas Kungs, —pierādiet savu tais-nību! —nosaka Jēkaba ķēniņš.
22 Lai viņi nāk un mums rāda, kam jānotiek. Ziņojiet mums par notikušo, lai mēs to savā sirdī apdomājam un saprotam, jeb vai stāstiet mums par nākošo, kas sagaidāms.
23 Rādiet mums, kas notiks nākotnē, lai redzam, ka jūs esat dievi! Dariet labu vai ļaunu, lai mēs izbrīnā uz to raugāmies!
24 Lūk, jūs neesat nekas, un viss jūsu darbs ir niecība! Jums pieslieties ir neprāts!
25 Bet Es aicināju šurp kādu vīru no ziemeļiem, un viņš ir atnācis, viņš piesauc manu vārdu; viņš samin valdniekus, kā podnieks samin un samīca mālus.
26 Kas to sludinājis no iesākuma, lai mēs to zinātu un lai mēs to zinātu jau labi vien iepriekš, tā ka mēs varētu teikt: „Vai viņam tiešām taisnība?“ Taču nav bijis neviena, kas to būtu teicis, neviena, kas to būtu sludinājis, nav neviena starp jums, kas būtu kādu vārdu dzirdējis.
27 Es kā pirmais saku Ciānai: „Redzi, te viņi ir!“ Un Es sūtu Jeruzālemei prieka vēstnesi.
28 Ja raugos, tad tur tomēr nav neviena, kas varētu dot atbildi, viņu starpā nav neviena, kam Es varētu jautāt, un kas Man atbildētu.
29 Redzi, tie visi ir niecīgi, —un vinu darbs ir niecība, viņu elku tēli tukšs vējš!
