The Gibeonites Hang Saul's Descendants
1 While David was king, there were three years in a row when the nation of Israel could not grow enough food. So David asked the Lord for help, and the Lord answered, “Saul and his family are guilty of murder, because he had the Gibeonites killed.”
2 The Gibeonites were not Israelites; they were descendants of the Amorites. The people of Israel had promised not to kill them, but Saul had tried to kill them because he wanted Israel and Judah to control all the land.
David had the Gibeonites come, and he talked with them. 3 He said, “What can I do to make up for what Saul did, so that you'll ask the Lord to be kind to his people again?”
4 The Gibeonites answered, “Silver and gold from Saul and his family are not enough. On the other hand, we don't have the right to put any Israelite to death.”
David said, “I'll do whatever you ask.”
5 They replied, “Saul tried to kill all our people so that none of us would be left in the land of Israel. 6 Give us seven of his descendants. We will hang these men near the place where the Lord is worshiped in Gibeah, the hometown of Saul, the Lord's chosen king.”
“I'll give them to you,” David said.
7 David had made a promise to Jonathan with the Lord as his witness, so he spared Jonathan's son Mephibosheth, the grandson of Saul. 8 But Saul and Rizpah the daughter of Aiah had two sons named Armoni and Mephibosheth. Saul's daughter Merab had five sons whose father was Adriel the son of Barzillai from Meholah. David took Rizpah's two sons and Merab's five sons and 9 turned them over to the Gibeonites, who hanged all seven of them on the mountain near the place where the Lord was worshiped. This happened right at the beginning of the barley harvest.
Rizpah Takes Care of the Bodies
10 Rizpah spread out some sackcloth on a nearby rock. She wouldn't let the birds land on the bodies during the day, and she kept the wild animals away at night. She stayed there from the beginning of the harvest until it started to rain.
The Burial of Saul and His Descendants
11-12 Earlier the Philistines had killed Saul and Jonathan on Mount Gilboa and had hung their bodies in the town square at Beth-Shan. The people of Jabesh in Gilead had secretly taken the bodies away, but David found out what Saul's wife Rizpah had done, and he went to the leaders of Jabesh to get the bones of Saul and his son Jonathan. 13-14 David had their bones taken to the land of Benjamin and buried in a side room in Saul's family burial place. Then he gave orders for the bones of the men who had been hanged to be buried there. It was done, and God answered prayers to bless the land.
The Descendants of the Rephaim
(1 Chronicles 20.4-8)15 One time David got very tired when he and his soldiers were fighting the Philistines. 16 One of the Philistine warriors was Ishbibenob, who was a descendant of the Rephaim, and he tried to kill David. Ishbibenob was armed with a new sword, and his bronze spearhead alone weighed about three and a half kilograms. 17 But Abishai came to the rescue and killed the Philistine.
David's soldiers told him, “We can't let you risk your life in battle anymore! You give light to our nation, and we want that flame to keep burning.”
18 There was another battle with the Philistines at Gob, where Sibbecai from Hushah killed a descendant of the Rephaim named Saph.
19 There was still another battle with the Philistines at Gob. A soldier named Elhanan killed Goliath from Gath, whose spear shaft was like a weaver's beam. Elhanan's father was Jari from Bethlehem.
20 There was another war, this time in Gath. One of the enemy soldiers was a descendant of the Rephaim. He was as big as a giant and had six fingers on each hand and six toes on each foot. 21 But when he made fun of Israel, David's nephew Jonathan killed him. Jonathan was the son of David's brother Shimei.
22 David and his soldiers killed these four men who were descendants of the Rephaim from Gath.
1 Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja tā Kunga vaigu. Un tas Kungs sacīja: „Uz Saula un viņa nama guļ asinsgrēks, tāpēc ka viņš nogalināja gibeoniešus.“
2 Tad ķēniņš aicināja gibeoniešus un runāja ar viņiem. Tomēr gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet bija cēlušies no amoriešu atlikušajiem ļaudīm. Un Israēla bērniem ar viņiem bija noslēgta ar zvērestu apstiprināta derība, bet Sauls bija tos meklējis nokaut savā lielā dedzībā par Israēla un Jūdas bērniem.
3 Un Dāvids jautāja gibeoniešiem: „Ko lai es jums daru, un ar ko lai es to izlīdzinu, ka jūs varētu tā Kunga mantojumu, viņa tautu, svētīt?“
4 Un gibeonieši tam atbildēja: „Mums nevajaga Saula un viņa nama dēļ ne sudraba, ne zelta; mēs arī negribam, lai mūsu dēļ tiktu Israēlā kāds nonāvēts.“ Tad viņš jautāja: „Ko tad jūs sakāt, ko man jums būs darīt?“
5 Tad tie atbildēja ķēniņam: „Tas bija vīrs, kas mūs gandrīz vai nobeidza un kura nodoms bija mūs pilnīgi iznīcināt, lai mēs nemaz vairs Israēla robežās nepastāvētu.
6 Tāpēc izdodiet mums no viņa pēcnācējiem septiņus vīrus, ka mēs viņus pakaram tā Kunga kalnā Saula Gibeā, tā Kunga izredzētā pilsētā.“ Un ķēniņš sacīja: „Es došu!“
7 Tomēr ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēla dēlu, tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls, savā starpā tā Kunga priekšā bija zvērējuši.
8 Un ķēniņš ņēma Riepas, Ajas meitas, abus dēlus, ko tā bija Saulam dzemdējusi, Armonu un Mefibošetu, un ari vēl piecus Merabas, Saula meitas, dēlus, ko tā bija dzemdējusi Adriēlam, meholatieša Barsilaia dēlam.
9 Un viņš tos nodeva gibeoniešu rokā, un tie tos pakāra tā Ķunga kalnā. Un tie septiņi visi gāja bojā un mira pļaujas laika sākumā, kad sākās miežu pļauja.
10 Tad Riepa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja pār akmeni guļas vietai no pļaujas sākuma, līdz kamēr nolija rudens lietus pār mirušiem; un tā neatļāva uz viņiem dienā nolaisties debesu putniem nedz arī lauku zvēriem tos aizkart nakti.
11 Un Dāvidam tika pateikts, ko Riepa, Ajas meita, Saula blakus sieva, bija darījusi.
12 Tad Dāvids nogāja un pieprasīja Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no Jābešas, Gileādā, iedzīvotājiem, ko tie bija sev zagšus paņēmuši no Rechob-Bet-Šanas tirgus laukuma, kur filistieši bija kādreiz Saulu un viņa dēlu pakāruši, kad viņi bija Saulu sakāvuši Gilboā.
13 Un viņš atveda no turienes gan Saula, gan arī Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un viņš tiem pievienoja ari šo pakārto kaulus,
14 Un viņš tos apraka līdz ar Saula kauliem un viņa dēla Jonatāna kauliem Benjamīna cilts zemē klintī Ķīša, viņa tēva, kapu vietā. Kad nu viss bija pēc ķēniņa pavēles izdarīts, tad pēc tam Dievs atkal apžēlojās par šo zemi.
15 Un vēl viens karš cēlās starp filistiešiem un Israēlu. Un Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem, bet Dāvids pagura.
16 Un tur bija kāds vīrs, vārdā Jišbī-Benobs, viens no Rafas dzimuma, un tā šķēps bija no vara trīs simti seķeļu smags, un viņš bija apjozies ar jaunu zobenu un bija nodomājis Dāvidu nogalināt.
17 Bet viņam uzbruka Abišajs, Cerojas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja. Toreiz Dāvida vīri viņu ļoti lūdza ar vārdiem: „Tu vairs nenāksi mums līdzi karā, lai līdz ar tevi neizdziest gaisma Israēlā!“
18 Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem Gobā; toreiz atkal Sibeka, Hušaja dēls, nokāva Safu, kas ari bija Rafas dzimuma.
19 Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem Gobā; tad Ēlhanans, Jair-Oregima dēls, no Betlēmes, nogalināja Goliātu no Gātas, kura šķēpa kāts jau vien bija kā audēja riestava.
20 Kad vēl reiz izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs. Viņam bija ik seši pirksti katrai rokai un ik seši katrai kājai, pavisam kopā divdesmit četri pirksti; arī tas bija no Rafas cilts.
21 Un kad viņš bija noniecinājis Israēlu, tad to nosita Jonatāns, Šimeja dēls, Dāvida brāļa dēls.
22 Šie visi četri bija Rafas dzimuma no Gātas, bet tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas.