King Jehoahaz of Judah
(2 Kings 23.30-35)1 After the death of Josiah, the people of Judah crowned his son Jehoahaz their new king. 2 He was 23 years old at the time, and he ruled only 3 months from Jerusalem. 3 King Neco of Egypt captured Jehoahaz and forced Judah to pay 3.4 tons of silver and 34 kilograms of gold as taxes. 4 Then Neco appointed Jehoahaz's brother Eliakim king of Judah and changed his name to Jehoiakim. He led Jehoahaz away to Egypt as his prisoner.
King Jehoiakim of Judah
(2 Kings 23.36—24.7)5 Jehoiakim was 25 years old when he was appointed king, and he ruled 11 years from Jerusalem. Jehoiakim disobeyed the Lord his God by doing evil.
6 During Jehoiakim's rule, King Nebuchadnezzar of Babylonia invaded Judah. He arrested Jehoiakim and put him in chains, and he sent him to the capital city of Babylon. 7 Nebuchadnezzar also carried off many of the valuable things in the Lord's temple, and he put them in his palace in Babylon.
8 Everything else Jehoiakim did while he was king, including all the disgusting and evil things, is written in The History of the Kings of Israel and Judah. His son Jehoiachin then became king.
King Jehoiachin of Judah
(2 Kings 24.8-17)9 Jehoiachin was 18 years old when he became king of Judah, and he ruled only 3 months and 10 days from Jerusalem. Jehoiachin also disobeyed the Lord by doing evil. 10 In the spring of the year, King Nebuchadnezzar of Babylonia had Jehoiachin arrested and taken to Babylon, along with more of the valuable items in the temple. Then Nebuchadnezzar appointed Zedekiah king of Judah.
King Zedekiah of Judah
(2 Kings 24.18-20Jeremiah 52.1-3)11 Zedekiah was 21 years old when he was appointed king of Judah, and he ruled from Jerusalem for 11 years. 12 He disobeyed the Lord his God and refused to change his ways, even after a warning from Jeremiah, the Lord's prophet.
13 King Nebuchadnezzar of Babylonia had forced Zedekiah to promise in God's name that he would be loyal. Zedekiah was stubborn and refused to turn back to the Lord God of Israel, so he rebelled against Nebuchadnezzar. 14 The people of Judah and even the priests who were their leaders became more unfaithful. They followed the disgusting example of the nations around them and made the Lord's holy temple unfit for worship. 15 But the Lord God felt sorry for his people, and instead of destroying the temple, he sent prophets who warned the people over and over about their sins. 16 But the people only laughed and insulted these prophets. They ignored what the Lord God was trying to tell them, until he finally became so angry that nothing could stop him from punishing Judah and Jerusalem.
Jerusalem Is Destroyed
(2 Kings 25.1-21Jeremiah 52.3-30)17 The Lord sent King Nebuchadnezzar of Babylonia to attack Jerusalem. Nebuchadnezzar killed the young men who were in the temple, and he showed no mercy to anyone, whether man or woman, young or old. God let him kill everyone in the city. 18 Nebuchadnezzar carried off everything that was left in the temple; he robbed the treasury and the personal storerooms of the king and his officials. He took everything back to Babylon.
19 Nebuchadnezzar's troops burned down the temple and destroyed every important building in the city. Then they broke down the city wall. 20 The survivors were taken to Babylonia as prisoners, where they were slaves of the king and his sons, until Persia became a powerful nation.
21 Judah was an empty desert, and it stayed that way for 70 years, to make up for all the years it was not allowed to rest. These things happened just as Jeremiah the Lord's prophet had said.
Cyrus Lets the Jews Return Home
(Ezra 1.1-4)22 In the first year that Cyrus was king of Persia, the Lord had Cyrus send a message to all parts of his kingdom. This happened just as Jeremiah the Lord's prophet had promised. 23 The message said:
I am King Cyrus of Persia.
The Lord God of heaven has made me the ruler of every nation on earth. He has also chosen me to build a temple for him in Jerusalem, which is in Judah. The Lord God will watch over any of his people who want to go back to Judah.
1 Un zemes tauta izraudzīja Joahazu, Josijas dēlu, un cēla viņu par ķēniņu, viņa tēva vietā Jeruzālemē.
2 Joahazam, kad viņš kļuva ķēniņš bija divdesmit trīs gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē trīs mēnešus.
3 Bet Ēģiptes ķēniņš viņu atcēla no varas Jeruzālemēun uzlika zemei nodevas—simts talantu sudraba un vienu talantu zelta.
4 Un Ēģiptes ķēniņš iecēla viņa brāli Eljakīmu par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē, un mainīja viņa vārdu par Jojakimu, bet viņa brāli Joahazu Necho paņēma un aizveda uz Ēģipti.
5 Jojakims, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit piecus gadus vecs, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē vienpadsmit gadus, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva, acīs.
6 Un Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās pret viņu uzbrukumā, un viņš to lika saistīt ar divām vaj-a važām un novest uz Bābeli.
7 Un Nebukadnēcars aizveda arī dažus no tā Kunga nama traukiem uz Bābeli un tos novietoja sava dieva svētnīcā Bābelē.
8 Bet kas vēl stāstāms par Jojakimu un viņa negantām izdarībām un to, kas ļauns bija pie viņa atrodams, tas viss ir aprakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jojachīns kļuva ķēniņš viņa vietā.
9 Un Jojachīnam, kļūstot par ķēniņu, bija astoņpadsmit gadi, un viņš kā ķēniņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņa darbi tam Kungam nepatika.
10 Un gadmijā ķēniņš Nebukadnēcars atsūtīja savus ļaudis un lika viņu aizvest kopā ar tā Kunga nama dārgiem traukiem uz Bābeli un iecēla viņa brāli Cedekiju par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē.
11 Cedekija, kļūdams par ķēniņu, bija divdesmit vienu gadu vecs, un kā ķēniņš viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus.
12 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva, acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc tā Kunga mutes.
13 Viņš sacēlās ari pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie tā Kunga, Israēla Dieva.
14 Līdzīgā kārtā ari visi augstākie priesteru starpā un ari tauta vairoja savus grēkus, izdarīdami pārkāpumus pēc pagānu tautu visādu negantību parauga, un tā padarīja nešķīstu tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē.
15 Gan tas Kungs, viņu tēvu Dievs, sūtīja nepārtraukti pie viņiem savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo Viņam bija žēl savas tautas un savas svētās mājvietas,
16 Bet viņi apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus un zobojās par Viņa praviešiem tā, ka tā Kunga bargās dusmas sakāpa līdz nepieredzētam augstumam un nebija vairs nekādas iespējas ko labot.
17 Tad Viņš lika pret viņiem doties uzbrukumā kaldēju ķēniņam, un tas ar zobenu nogalināja viņu jaunekļus viņu svētajā namā, un viņš neapžēlojās nedz par jaunekļiem, nedz jaunavām, nedz par veciem, nedz sirmgalvjiem; visus tos Dievs nodeva viņa rokā.
18 Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un tā Kunga nama dārglietas, kā arī paša ķēniņa un viņa labiešu dārgumus, —visu viņš aizveda uz Bābeli.
19 Un tie nodedzināja Dieva namu, un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā.
20 Un viņš kā gūstekņus aizveda trimdā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts varas valdība,
21 Lai piepildītos tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti; „Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!“ Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā, kamēr piepildījās septiņdesmit gadi.
22 Bet lai piepildītos tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Ķīra pirmajā gadā tas Kungs pamudināja peršu ķēniņa Ķīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams:
23 „Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!“
