He Speaks:
1 My bride, my very own,
I come to my garden
and enjoy its spices.
I eat my honeycomb and honey;
I drink my wine and milk.
Their Friends Speak:
Eat and drink until
you are drunk with love.
Another Dream
She Speaks:
2 I was asleep, but dreaming:
The one I love was at the door,
knocking and saying,
“My darling, my very own,
my flawless dove,
open the door for me!
My head is drenched
with evening dew.”
3 But I had already undressed
and bathed my feet.
Should I dress again
and get my feet dirty?
4 Then my darling's hand
reached to open the latch,
and my heart stood still.
5 When I rose to open the door,
my hands and my fingers
dripped with perfume.
6 And I yearned for him
while he spoke to me,
but when I opened the door,
my darling had disappeared.
I searched and shouted,
but I could not find him—
there was no answer.
7 Then I was found by the guards
patrolling the town
and guarding the wall.
They beat me up
and stripped off my robe.
8 Young women of Jerusalem,
if you find the one I love,
please say to him,
“She is weak with desire.”
Their Friends Speak:
9 Most beautiful of women,
why is the one you love
more special than others?
Why do you ask us
to tell him how you feel?
She Speaks:
10 He is handsome and healthy,
the most outstanding
among ten thousand.
11 His head is purest gold;
his hair is wavy,
black as a raven.
12 His eyes are a pair of doves
bathing in a stream
flowing with milk.
13 His face is a garden
of sweet-smelling spices;
his lips are lilies
dripping with perfume.
14 His arms are branches of gold
covered with jewels;
his body is ivory
decorated with sapphires.
15 His legs are columns of marble
on feet of gold.
He stands there majestic
like Mount Lebanon
and its choice cedar trees.
16 His kisses are sweet.
I desire him so much!
Young women of Jerusalem,
he is my lover and friend.
1 „Es esmu ienācis, mana māsa, mana mīļā līgava, savā dārzā; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu zeltaino medu no savas medus kāres un tās šūnām, es dzeņi savu vīnu līdz ar pienu. Ēdiet, mani mīļie, un dzeriet, mani draugi, priecājieties mīlestībā un noreib-stiet labsajūtā!“
2 Es guļu, bet mana sirds ir nomodā. Lūk! Es dzirdu sava drauga balsi, viņš pieklauvē un saka: „Atver man, lai es ieeju pie tevis, mana mīļā draudzene, mana māsa, mana balodīte, mana cildenā! Jo mana galva ir pilna rasas, un manas matu cirtas ir pilnas nakts valguma!“
3 —„Es esmu novilkusi savu tērpu; —kā lai es to atkal uzvelku?! Es esmu nomazgājusi savas kājas, kā lai es tās atkal notriepju?“
4 Bet mans draugs izbāza savu roku caur režģu spraugu; tas lika līdz pašiem dziļumiem ietrīcēties manai sirdij ilgās pēc viņa, un mani prāti samulsa, viņa balsi un vārdus izdzirdot.
5 Tad es piecēlos, lai atdarītu sa-vam draugam; pa manām roku dilbām lejup ritēja šķidro miņu straumītes, un dārga ziežu eļļa pilēja no maniem pirk-stiem uz atslēgas aizšaujamā.
6 Un kad es beidzot atvēru durvis savam draugam, tad viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams. Mana dvēsele bija ārkārtīgi satraukta, kamēr viņš runāja. Tad es meklēju viņu, bet neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja.
7 Tad mani sastapa sargi, kas apstaigāja pilsētu; viņi mani sasita līdz asinīm un ievainoja, un citi sargi uz mūra noņēma man manu šķidrautu!
8 Es nopietni lieku jums pie sirds, Jeruzālemes meitas, ja jūs atrodat manu draugu, tad sakait viņam, kas es esmu sasirgusi aiz mīlestības!
9 „Kas tad ir tavā draugā pārāks par tik daudz labumiem arī citu draugos, tu visuskaistākā starp sievietēm? Kādas priekšrocības ir tavam draugam salīdzi-nājumā ar citiem draugiem, ka tu mums tevis teikto tik spēcīgi piekodini?“
10 Mans draugs ir žilbinoši balts ar sārti dūmeņu ādas krāsu, viņš ir īpatnīgs un izceļas starp tūkstošiem.
11 Viņa galva ir vistīrākais un vis-smalkākais zelts. Viņa matu šķipsnas ir cirtotas kā vīna koka tverekļu vītnes, un tās ir melnas kā kraukļi.
12 Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem; tās ir dzidras it kā pienā mazgātas, skaistas un lielas, un to āboli veidoti daiļi noapaļotā pilnīgumā.
13 Viņa vaigi ir kā garžu augu dārziņš, kufā aug balzama zāles; viņa lūpas ir kā rozes, kuļras pil no to slacinātājām mirrēm.
14 Viņa roku dilbas ir vienās zelta aprocēs, kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkisiem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts.
15 Viņa lieli ir kā marmora atspaidi, kufi balstās uz vistīrākā zelta pamatiem. Viņa stāvs ir kā viens no diženākiem Libanona kalniem, kas tikpat izcils, kā tajā augošie ciedri.
16 Viņa mute ir salda, un visā savā būtībā viņš ir ārkārtīgi pievilcigs! Tāds ir mans draugs, jā, —tiešām tāds ir mans mīļākais, jūs Jeruzālemes meitas!
