Ruth Meets Boaz
1-3 One day, Ruth said to Naomi, “Let me see if I can find someone who will let me pick up the grain left in the fields by the harvest workers.”
Naomi answered, “Go ahead, my daughter.” So immediately Ruth went out to pick up grain in a field. She didn't know it was owned by Boaz, a relative of Naomi's husband Elimelech, as well as a rich and important man.
4 When Boaz arrived from Bethlehem and went out to his field, he said to the harvest workers, “The Lord bless you!”
They replied, “And may the Lord bless you!”
5 Then Boaz asked the man in charge of the harvest workers, “Who is that young woman?”
6 The man answered, “She is the one who came back from Moab with Naomi. 7 She asked if she could pick up grain left by the harvest workers, and she has been working all morning without a moment's rest.”
8 Boaz went over to Ruth and said, “I think it would be best for you not to pick up grain in anyone else's field. Stay here with the women 9 and follow along behind them, as they gather up what the men have cut. I have warned the men not to bother you, and whenever you are thirsty, you can drink from their water jars.”
10 Ruth bowed down to the ground and said, “You know I come from another country. Why are you so good to me?”
11 Boaz answered, “I've heard how you've helped your mother-in-law ever since your husband died. You even left your own father and mother to come and live in a foreign land among people you don't know. 12 I pray that the Lord God of Israel will reward you for what you have done. And now that you have come to him for protection, I pray that he will bless you.”
13 Ruth replied, “Sir, it's good of you to speak kindly to me and make me feel so welcome. I'm not even one of your servants.”
14 At mealtime Boaz said to Ruth, “Come, eat with us. Have some bread and dip it in the sauce.” At once she sat down with the workers, and Boaz handed her some roasted grain. Ruth ate all she wanted and had some left over.
15 When Ruth left to start picking up grain, Boaz told his men, “Don't stop her, even if she picks up grain from where it is stacked. 16 Be sure to pull out some stalks of grain from the bundles and leave them on the ground for her. And don't speak harshly to her!”
17 Ruth worked in the field until evening. Then after she had pounded the grain off the stalks, she had a large basket full of grain. 18 She took the grain to town and showed Naomi how much she had picked up. Ruth also gave her the food left over from her lunch.
19 Naomi said, “Where did you work today? Whose field was it? God bless the man who treated you so well!” Then Ruth told her that she had worked in the field of a man named Boaz.
20 “The Lord bless Boaz!” Naomi replied. “He has shown that he is still loyal to the living and to the dead. Boaz is a close relative, one of those who is supposed to look after us.”
21 Ruth told her, “Boaz even said I could stay in the field with his workers until they had finished harvesting all his grain.”
22 Naomi replied, “My daughter, it's good that you can pick up grain alongside the women who work in his field. Who knows what might happen to you in someone else's field!” 23 And so, Ruth stayed close to the women, while picking up grain in his field.
Ruth worked in the fields until the barley and wheat were harvested. And all this time she lived with Naomi.
1 Naomijai bija kāds radinieks no vīra puses, turīgs vīrs no Ēlīmelecha ģints; viņa vārds bija Boāss.
2 Un moābiete Rute sacīja Naomijai: „Es iešu tīrumā lasīt vārpas tā aizmugurē, kā acīs es atradīšu labvēlību.“ Un tā atbildēja viņai: „Ej, mana meita.“
3 Tā viņa devās ceļā un gāja un lasīja vārpas tīrumā pļāvēju aizmugurē. Viņai gadījās nokļūt tīruma daļā, kas piederēja Boāsam no Ēlimelecha ģints.
4 Un lūk, Boāss nāca no Betlēmes un sacīja pļāvējiem: „Tas Kungs lai ir ar jums!“ Un tie atbildēja: „Tas Kungs lai tevi svētī!“
5 Tad Boāss jautāja puisim, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem: „Ka meitene tā ir?“
6 Un puisis, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem, atbildēja un sacīja: „Tā ir kāda moābiešu meitene, kas ir atnākusi līdzi Naomijai no Moāba zemes.
7 Viņa teica: „Lūdzu, ļauj man lasīt un paņemt vārpas starp labības kūlīšiem pļāvēju aizmugurē.“ Tā viņa atnāca un ir pastāvīgi šeit no agra rīta līdz šim laikam, bez kāda atpūtas brīža.“
8 Tad Boāss sacīja Rutei: „Uzklausies, mana meita: neej lasīt vārpas cita tīrumā un neej arī prom no šejienes, bet turies pie manām kalponēm.
9 Tavas acis lai ir vērstas uz šo tīrumu, kuru manas kalpones pļauj, seko viņām. Es esmu piekodinājis puišiem tevi neaiztikt. Un kad tu esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši ir smēluši.“
10 Tad viņa krita uz sava vaiga, liekdamās līdz zemei, un sacīja viņam: „Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs, ka tu mani ievēro? Es taču esmu svešiniece?“
11 Bet Boāss atbildēja un sacīja viņai: „Man ir, atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīra mātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi.
12 Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa, Israēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu!“
13 Tad viņa sacīja: „Kaut es atrastu žēlastību tavās acīs, mans kungs, jo tu esi mani mierinājis un runājis uz savas kalpones sirdi, kaut gan es pat neesmu viena no tavām kalponēm.“
14 Un launaga laikā Boāss viņai sacīja: „Nāc šurp un ēd un mērc savu kumosu skābumā.“ Tā viņa sēdēja blakus pļāvējiem, un viņš pasniedza viņai grauzdētus labības graudus, un viņa ēda, līdz paēda, un atstāja vēl pārī.
15 Kad viņa atkal piecēlās lasīt vārpas, Boāss pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Lai viņa lasa arī starp labības kūlīšiem, un nedariet viņai pāri,
16 Bet izvelciet pat drusku no kopiņām viņai un atstājiet, lai viņa lasa, un nerājiet viņu.“
17 Un tā lasīja tīrumā līdz vakaram, tad izkūla to, ko bija salasījusi. Tas bija apmēram viena ēfa miežu.
18 Un viņa paņēma to un gāja uz pilsētu. Tur viņa rādīja savai vīra mātei, ko bija salasījusi, un izņēma ari un deva viņai to, ko ēdot bija atlicinājusi.
19 Un viņas vīra māte jautaja: „Kur tu šodien lasīji vārpas, un kur tu strādāji? Svētīts lai ir tas, kas tevi ir uzlūkojis!“ Tad viņa stāstīja savai vīra mātei, pie kā viņa bija strādājusi, un sacīja: „Tā vīra vārds, pie kura es šodien strādāju, ir Boāss.“
20 Un Naomija sacīja savai vedeklai: „Lai viņš ir tā Kunga svētīts, kura mīlestība nav atstājusi dzīvos un mirušos!“ Naomija arī stāstīja viņai: „Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.“
21 Un moābiete Rute sacīja: „Bez tam viņš man sacīja: Turies pie maniem kalpiem, līdz kamēr viņi būs ievākuši visu manu ražu.“
22 Un Naomija sacīja Rutei, savai vedeklai: „Tas ir labi, mana meita, ka tu turies pie viņa kalponēm, lai cita laukā tev nenodarītu pāri.“
23 Tā viņa turējās pie Boāsa kalponēm, lasīdama vārpas, līdz miežu un kviešu pļaujas beigām; tad viņa atgriezās pie savas vīra mātes.
